„Tobago" maina kursu

—   Kurš no jums abiem piedzēries — kuģis vai tu? — telpā iebruka Kārkliņš, vilkdams aiz rokas pilnīgi izmir- kušo kuģa puiku. — Piedodiet, kapteiņa kungs, nezināju, ka jūs šeit… Man jau nekas, bet šo vareno jūrnieku pagriezienā gandrīz noskaloja pie Neptūna. Pēdējā mir­klī noķēru aiz bikšu dibena.

—   Tu ko, Zigi, Svadrupam gribi pakaļ darīt? — kap­teinis bargi apvaicājās. — Velns parāvis, ko es teiktu tavai mātei? Kuģis tev nav nekāds bulvāris, te jāstaigā ar prātu.

—   Kapteiņa kungs, atļausiet nodot sardzi, — Norde­ķis skaļi noskandēja, tad pagriezās pret Kārkliņu un klu­sāk piebilda: — Ar desmit minūšu nokavējumu. Nākam­reiz atļaušos ierakstīt žurnālā, ka stūrmanis Kārkliņš atkal nokavējis.

Izrādījās, kapteinis tomēr bija sadzirdējis Nordeķa vārdus. Viņš izspieda papirosu pelnu traukā. Sākdams stāstīt, tūdaļ aizdedzināja nākamo:

—  Ar žurnālu tā uzmanīgāk .. . Bija uz «Nameiķa» tāds stūrmanis, īsts šņabdegunis, bet asprātīgs pēc velna. Kā šis ko uzņem uz krūti, tā kapteinis ieraksta: «Šodien stūrmanis uz vakts ieradies piedzēries.» Raksta reizi, otru, katrā lappusē. Bet, kad pārbrauc Rīgā, tad ierauga pēdējo ierakstu kuģa žurnālā: «Šodien kapteinis Ander- sons uz vakts ieradies skaidrā,» — un Vilsons, it kā ne­būtu nupat gardi smējies par šo joku, ar bargu sejas iz­teiksmi pievērsās kuģa puikam: — Ietinies manā segā, Zigi, citādi pagalam nosalsi… Un nepilini ūdeni uz grīdas, lai jupis tevi parauj!

—   Ja cilvēks kavējas dzeršanas pēc, tas vēl puslīdz saprotami. Bet, ja stūrmanis Kārkliņš nespēj atrauties no saviem muļķīgajiem sapņiem, tad, piedodiet par iz­teicienu, tā ir vienkārša nepieklājība.

—    Sen vairs to nedaru, tā lieta neatmaksājas. Nosap­ņoju, ka tu paslēpies Alīses jaunkundzes pagultē, taču izrādījās — tas neesi tu, bet cits tēvainis… Kā nabaga jaunkundze tagad jūtas vientulībā?

—   Nav jūsu darīšana, — norūca kapteinis, tad tomēr piebilda: — Grūti viņai klājas, vēl grūtāk nekā vienam otram …

—   Lāga meitēns, tikai viena vaina, — sacīja Kār­kliņš.

—   Kāda?

—   Nepareizais papiņš trāpījies.

—   Neaizmirstiet, ka runājat par kuģa īpašnieku, — kapteinis skarbi apsauca. — Un vispār, izbeigt šo ten­košanu. Vai te ir kuģis jebšu tirgus? Kārkliņ, iezīmējiet kartē jauno kursu uz Huānas salu! Un jūs, Nordeķi, lie­cieties uz auss!

—   Uz Huānas salu? — iesvilpās Kārkliņš.

—   Jā. Pēc svaigiem produktiem. Kvieša kungs bija tik laipns … Velns, ko jūs te vēl stāvat, Nordeķi?

Stūrmanis neatbildēja.

—   Runājiet taču! — neizturēja kapteinis.

—   Piedodiet, kapteiņa kungs, — vai jums zināms, ka šis Drēziņš karojis Spānijā republikāņu pusē?

—   Ko jūs ar to domājat?

—   To pašu, ko jūs, kapteiņa kungs, — Nordeķis ar uzsvaru teica.

—   Es nedomāju, es pildu sava rēdera pavēli… Ko tad jūs darītu manā vietā?

—    Es — nekā, — Kārkliņš pasmīnēja. — Bet kuģis var kaut ko darīt, piemēram, nomaldīties no kursa un pabraukt tai salai garām. Maz kas var atgadīties, kad jākuģo bez radio …

—     Jūsu nolādētās asprātības man līdz kaklam! — kliedza kapteinis. — Kamēr es esmu uz borta, te neno­tiks dumpošanās. Ne no jūsu puses, ne no manas, lai velns mani parautu!

Kambarim, kur bocmanis glabāja darba rīkus, nebija iluminatora. Drēziņš sēdēja pilnīgā tumsā. Viņš nekā neredzēja. Tomēr vienu otru priekšmetu jau pazina pēc zilumiem uz miesas. Kuģim valstoties, tie vēlās no viena kakta otrā un pa ceļam katrreiz atdūrās pret viņu. Ta varēja itin labi atšķirt skārda spaini no koka āmura ķīļu iedzīšanai. Lai izvairītos no šīm asajām sadursmēm, Drēziņš uzrāpās uz liela tauvas ruļļa. Daudz labāk no tā nekļuva — tagad viņš pats ar visu rulli slīdēja turpu šurpu, brīžiem atsizdamies pret kaut kādām dzelzs sijām.

Šajā metala kārbā likās, ka ārā trakotu īsts orkāns. Viļņi triecās pret ārsienu ar neprātīgu dārdoņu. Šķita, viss milzīgais okeāns sakoncentrējies tieši šajā vietā un tagad nopūlas melnās miesās, lai sadragātu bortu. Ma- sīvās tērauda durvis, sīku drebuļu kratītas, dobji stenēja.

Brīnumainā kārtā Drēziņš nejuta jūras slimību, kaut kuģojis līdz šim bija tikai vienu reizi. Pie tam toreiz, kad Interbrigādes bataljonus evakuēja no Barselonas, nebija ne mazākās pūsmas. Toreiz briesmas draudēja nevis no pašas jūras, bet no itāļu zemūdenēm, kas slēpās zem spoguļgludās virsmas.

Pēc dabas Drēziņš bija optimists. Kad svaidīja un mētāja uz visām pusēm, viņš sev atgādināja paslēptuvi tunelī, centās iztēloties, kā tagad būtu krampjaini tu­rējies pie kādas sakabes, lai neuzkristu virsū rotējošajai skrūves vārpstai. Un vispār, lai kāds viņa stāvoklis, politpārvaldē tomēr bija ļaunāk. Protams, ja Pārups iz­pildīs savu solījumu, viņš pēc kāda laiciņa atkal atgrie­zīsies turp. Bet, ar vēsu prātu apsverot, diez vai tam iz­dosies piepildīt savus draudus. Uz kuģa atradās ne tikai Pārups, ne tikai Kviesis. Te viņam bija arī draugi. Alīse, Cepurītis, citi — vārdos nezināmi" jūrnieki, kuri neļaus ar viņu izrēķināties. «Tobago» iet uz Santaringu. Arī tur būs ļaudis, kas palīdzēs cīnīties par viņa atbrīvošanu, tā­pat kā franči palīdzēja bēgt no koncentrācijas nometnes.