„Tobago" maina kursu

Citā reizē Augusts būtu pratis aizstāvēt sevi un savu grāmatu. Citā reizē Antons būtu bikli paskaidrojis, ka kopš pagrieziena «Tobago» iet pret vēju. Citā reizē Svadrups būtu pats to sapratis. Citā reizē motoristi būtu pabrīnījušies par inženiera negaidīto ierašanos darbā. Tagad viņus nodarbināja pēkšņā kursa maiņa. Kuģis pagriezies vismaz par 180°. Bet kāpēc? Vai kāds ārkār­tējs atgadījums piespiedis kapteini stūrēt tieši uz mā­jām? Tad taču Drēziņš būtu nācis aprunāties, sasaucis sapulci. . .

Ilgi minēt nenācās. Mašīntelpā iebruka Galenieks.

Kontrrevolūcija! — viņš kliedza. — Drēziņš ne­ļauj braukt uz Santaringu. Grib mūs nomērdēt badā.

—     Laikam aizmirsis, ka kuģis nav viņa, bet mūsu, teica Augusts. — Pat juras laupitaji notur kara apsprie­des.

Antons klusībā viņam piekrita, tomēr mēģināja aiz­stāvēt Drēziņu.

—   Es gan nebūtu rīkojies pats ar savu prātu, — viņš teica. — Bet viņš taču komisārs. Mēs viņu ievēlējām un …

—  Tu nepļurkšķi, antiņ. Ievēlējām un tūlīt izvēlē­sim ārā. Aiziet, zēni!

Augusts sekoja viņam. Antons brīdi svārstījās, tad arī kāpa uz augšu.

Svadrups viņus neaizturēja.

Jau divas stundas Kurta dungriņi skalojās aiz kuģa. Ilgāk atstāt tos iekšā nedrīkstēja, citādi okeāna sāls izmazgās ne tikai traipus. Viļņi sadriskās audeklu lupatu lēveros. Kurts nesekoja Galeniekam, bet devās uz kuģa pakaļgalu.

Bikšu izvilkšana sagādāja negaidītas grūtības. Tauva bija gluma kā zutis un izslīdēja no rokām. Kurts neatlaidās. Beidzot uzcēla dungriņus uz klāja. Izpla­tījās uzbāzīga smaka. Pretīga, tomēr labi pazīstama. Kurts saprata, ko ož pēc naftas.

Saprata un jau trauca pa klāju. Pie tuvākās lūkas apstājās. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Vienā paņēmienā nobrauca gar margām lejā. Pieliecās un pa vārpstas tu­neli skrēja uz mašīntelpu.

—   Biedri! — Kurts centās pārkliegt dunoņu. — Biedri!

Viņu sadzirdēja. No ejas atzarojuma iznira bocma­nis. Aizsprostoja ceļu.

—   Kas lēcies?

—   Degviela izplūst!

—   Nu un?

—   Jāatrod defekts! Citādi lidz Rīgai netiksim.

—  Tad brauksim uz Santaringu, vai tev nav vien­alga?

Kurtam uzausa gaisma.

—   Jūs … jūs tīšu prātu sūknējat naftu ārā?!

—   Netaisi muļķības, Kurt, — bocmanis saķēra mat­roža elkoņus. — Amerikā dzīvosi, cepuri kuldams.

Kvieša kungs neskoposies, dabūsi gratifikāciju, kļūsi par bocmani… Padomā! Kas tev Rīgā meklējams? Pats taču allaž saki, ka tev nav dzimtenes.

—    Nav tiesa. Varbūt kādreiz… — Kurts lēnām teica. — Bet kopš vakardienas man ir dzimtene. Laid! — viņš izrāvās no bocmaņa tvēriena.

' — Ko tur tik daudz! Zvel! — sauca Svadrups.

Bocmaņa rokā pazibēja liels nazis. Tas ķēra tukšumu. Kurts jau atradās vārpstas viņā pusē. Cīnīties nozīmētu zaudēt laiku. Laiks bija degviela. Bez degvielas līdz Rīgai netikt. Viņam jātiek līdz mašīntelpai. Pie bied­riem! Kurts skrēja uz priekšu. Blakus griezās skrūves vārpsta. Trakā ātrumā. Kļūmīgs solis, un tā samals. Kurts neskatījās pa kreisi. Arī pa labi neskatījās. Bet tur no iedobuma iznira Svadrups. Ar triecienam paceltu stellatslēgu.

Kurts saļima. Pār pieri plūda kas silts un lipīgs. Asinis. Nē, tā ir nafta, kas izplūst un izplūst. Nafta ir kuģa asinis. Tā nedrīkst izplūst. Nedrīkst! Jāapstā­dina, vai arī kuģis apstāsies.

Kurts atvēra acis. Kā caur sārtu miglu ieraudzīja pār viņu noliekušos bocmaņa stāvu. Viņš sasprindzināja pēdējos spēkus. Kājas spēriens ķēra bocmani pakrūtē. Tas zaudēja līdzsvaru, atsitās pret sienu.

—   Turi viņu! — kliedza Svadrups.

Par vēlu. Kurts jau bija garām.

«Tobago» devās uz mājām. Rīt pirmo reizi šajā brau­cienā saule izkāps no okeāna priekšvadņa pusē. Noguris Drēziņš pagriezās uz sāniem. Ar galvu ierakās spilvenā. Kaut kas traucēja. Bārdas rugāji. Jau atkal izauguši. Visu dienu nav bijis neviena brīva mirkļa. Daudz kas palicis novārtā, ne tikai skaistuma kopšana.

Alīse. Vai tomēr nebūtu bijis labāk aprunāties ar viņu? Tagad, kad Kviesis zaudējis, kad telegrama vairs neapdraudēja «Tobago» likteni, Drēziņš spēja domāt par Alīsi bez dusmām… Vai toreiz, nīkdams tunelī bez maizes, bez ūdens, viņš nebija iedomājies, ka Cepurītis nodevis viņu? Bet izrādījās, ka motorists smagi saslimis. Pats taču vēl nesen bija teicis, ka cilvēkam jātic. Vai

Alise nav cilvēks? Lai Kvieša meita, bet tomēr cilvēks. Drēziņš atcerējās visu, ko Alise darījusi viņa labā, un pēkšņi ļoti gribējās ticēt, ka viņa nav zinājusi, kādi ne­lietīgi nodomi slēpušies aiz nevainīgās telegramas.

Ja nebūtu Alīses, viņš tagad atrastos Huānas salā. Kuģis turpinātu ceļu uz Santaringu. Tagad «Tobago» brauc uz dzimteni. Bet Alīse? Vai arī viņai tā būs dzim­tene? Šorīt viņa bija teikusi, ka paliks Santaringā … Prāts atkal kļuva nemierīgs. Cīņa par kuģi tikpat kā galā. Jāuzsāk cīņa par cilvēku. Cīņa par Alīsi būs grūta. Grūta un gara. Vēl garāka par atstatumu, kas jāveic kuģim. Nepietiek ar to, ko Alīse darījusi. Tas darīts viņa dēļ. Ceļš uz jauno pasauli jānostaigā apzināti.. .