„Tobago" maina kursu

Drēziņš atvēra acis. Viņu sauca palīgā.

Pa grīdu vēlās cilvēki. Divi. Bocmanis un Augusts.

—   Biedri, palīgā!

Drēziņš ieraudzīja Galenieku. Galenieks sauca pa­līgā. Pirmo reizi mūžā! Pirmo reizi mūžā Galenieks cīnī­jās ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Cīņa bija grūta. Atslējis muguru pret sienu, Galenieks atvairīja divus uzbrucējus — Pārupu un Svadrupu. Ar kājas spērie­niem, ar dūrēm. Bet ar ķermeni sedza degvielas tvert­nes krānu.

—   Biedri, palīgā!

Biedri lauzās palīgā. Smagi sitieni tricināja durvis. Durvis turējās pretī. Līdz durvīm pieci metri. Viens lēciens. Bezgalīgs atstatums Drēziņam.

Drēziņš pārvarēja šo attālumu. Līšus. Bez spēka. Ar gribas spēku. Piecēlās četrrāpus. Aizsniedza smago tērauda bultu. Ieķērās abām rokām. Ar savu svaru no­vilka lejā.

Durvis bija vaļā. Kāds pārlēca Drēziņam pāri. Kāds paklupa pret guļošo, steidzās tālāk. Kāds skrējienā sā­pīgi uzkāpa uz rokas.

«Labi,» Drēziņš nodomāja. «Labi, ka neviens nedomā par mani. Labi, ka viņi domā par galveno.»

Cīņas troksnis aprima.

… No nesamaņas uzmodināja balsis. Balsis kaut ko vaicāja. Beidzot viņš saprata.

—  Nu, komisār, kā sviežas? Galīgi beigts vai tikai pa pusei? — Galenieka balss vaicāja.

—   Degviela, kā ar degvielu? — Drēziņš elpoja.

—   Līdz Rīgai pietiks, — smējās kāda balss. Tā pie­derēji Kārkliņam. — Un, kas attiecas uz produktiem, tad jūs, kā pārliecināts boļševiks, varat badoties, bet es personīgi kategoriski atsakos. Ja jau nevedam kravu uz Santaringu, tad vismaz jāizmēģina, kā garšo nacio­nalizētas olas.

—  Jūtos brīnišķīgi, — Drēziņš atbildēja un atvēra acis. — Palīdziet piecelties!

Pretī sniedzās daudzas rokas.

— Velns parāvis! — kapteinis nopriecājās. — Ta­gad vismaz var paspiest jums roku. Kamēr gulējāt garšļaukus, nebija visai parocīgi. Sauszemes žurka izrā­dījās gudrāks par mani, vecu jūras vilku. Un tomēr kursu nāksies mainīt. Kamēr gulējāt plakans kā bute, mēs kopīgiem spēkiem nospriedām, ka būtu veselīgi izmest līkumu līdz Huānas salai.

Motori strādāja brīvgaitā. Tikko manāmi «Tobago» vēl slīdēja uz priekšu. Tad berzes pretestība pieveica kustības inerci. Kuģis apstājās. Visapkart pletās saules pieliets okeāns. Pāri jumās zila diena. Tikai labajā pusē virs pamales lidinājās mākonis. Tas nebija mākonis. Tā bija zeme. Huānas sala.

Gandrīz visa komanda atradās uz klāja. Rosījās pat Kurts, kura matus sedza balts apsējs. Galenieks un Au­gusts iemeta laivā cūkādas ceļa somas. Pilnā aizsargu formas tērpā no virsbūves izkliboja Svadrups. Bagāžas viņam nebija. Nožēlas vēl jo mazāk. Viņš bija cīnījies un zaudējis. Bet kaujaslauku atstāja nesalauzts.

Bocmanis uz nākotni pārāk nepaļāvās. Viņš ņēma līdzi visu iedzīvi. Stiepdams uz muguras brezenta maisu, rokā — koka lādi, viņš iznāca no pīķa. Zemu no­liektu galvu, nevienā nelūkodamies. Pārrāpās reliņam un pa virvju trapu nokāpa laivā.

—   Ko Kviesis tielējas?

—   Laikam nevar šķirties no sava kuģa …

Arturs no augšas vēroja šo ainu. Viņam prāts ne­nesās uz jokiem. Tūlīt parādīsies Alīses jaunkundze. Pa­rādīsies un uz visiem laikiem izzudīs no viņa dzīves. Tūlīt viņš to redzēs pēdējo reizi. Ko viņš te vēl stāv? Ko gaida? Katrs vārds, kas atskanēja no lejas, sagādāja fiziskas sāpes. Galenieka smiekli plosīja miesu. Arturs pieķēra sevi pie neprātīgām domām. Skriet pie kapteiņa! Pateikt, ka viņš arī atstāj kuģi. Ka viņš dodas uz Huā­nas salu kopā ar Alīses jaunkundzi! .. .

Arturs to nedarīja. Sakoda zobus un nekustējās no vietas. Kā sakosti zobi baltoja kauliņi uz rokām, kas krampjaini žņaudza laivu klāja reliņu. Atstāt kuģi? !. .

Biedri par viņu nešaubās, uzskata par vienu no savē­jiem. Ceļš līdz Rīgai tāls. Caur mīnu laukiem un vācu zemūdeņu darbības joslu. Bez radiotelegrafista viņiem būs grūti. Vienreiz viņš Alīses jaunkundzes deļ bija pametis savu posteni. Savus biedrus viņš nepa­metīs!

.. . Viņa pat nebija nākusi atvadīties. Arī viņš neies. Vienreiz viņš būs lepns. Iztiks bez vārdiem, bez it nekā. Tāpat kā kuģis šķiras no krasta.

Drēziņš devās pie Alīses. Atvadīties. Jo ātrāk, jo labāk! Viņam likās, ka ātrāk soļot nevar. Pustumsā iznira kāds stāvs. Zigis. Pustumsā Drēziņš ievēroja viņa skumjo seju. Zigis nāca no Alīses.

—   Biedri Drēziņ, kas jums ar kāju? Vai no vakar­dienas?

Drēziņš mulsi pasmaidīja. Viņš piespieda sevi pa­ātrināt soli. Tam jātiek pāri! Tāpat kā viņš tajā naktī bija pārkāpis Alīses kajītes slieksni. Tāpat.

Drēziņš iegāja Alīses kajītē.

—   Tavs tēvs gaida laivā, — viņš teica.

Atbildes nebija.

Viņš atrāva skatienu no grīdas. Kajītē bija nekār­tība. Uz vadža karājās kleita. Gluži kā toreiz. Uz galda stāvēja atvērts, steigā sakravāts čemodāns. Toreiz uz galda stāvēja karafe.

Alīse sēdēja uz kojas rīta svārkos. Tāpat kā toreiz. Toreiz viņš to redzēja pirmo reizi. Tagad — pēdējo.

—   Laiva gaida, — Drēziņš truli teica.

Alīse joprojām klusēja. Caur atvērto iluminatoru ieskrēja vējš. Kleita uz vadža sašūpojās. Kleita, ko Alīse nebija uzvilkusi.

-— Tu paliec? — viņš jautāja bezgalīgā izbrīnā. Iz­brīnā, ka ārā tik zila diena. — Tu paliec…