Treršā pakāpe

Suņusēne tāda, bez īpaša ļaunuma nodomāja Juniors, pa roku galam vilkdams nost bikses, jo bija pienākusi kārta gurnam. Sprādziena brīdī roka bija nolaista, un, lai gan visvairāk tika plaukstai, šis tas trāpīja arī gurnam, kas pašlaik sāka pieteikt savu esamību. Sasodīts, noliek gultā uz veselu diennakti. Pat nevar pastrīdēties, jo no strīda mēģinājumiem viņa vienmēr izvairās, apklust — un viss, nevēlas domājoša sēne diskutēt ar domājošu niedres stiebru… Par ko lai arī īpaši strīdētos? Man patiešām nekaitētu pagulēt.

Juniors nejutās sevišķi labi, jo apdegumi lika sevi just, delna vispār nederēja nekam. Atmetis segu, viņš apgūlās. Arī gultā mēdz būt labi. Var domāt, lasīt, sapņot. Diennakti mēs izturēsim tāpat vien, arī ēdinās mūs šeit pat uz vietas — augstākā mērā aizkustinoši. Var mierīgi slimot — neviens neielauzīsies, nesamīdīs zāli, nenoplūks ābolus. Bet rīt…

Jā, starp citu, — rīt.

Viņš pasauca Gudrinieci un pavēlēja:

— Uzdot Kombinatoram otrās pakāpes apdzīvojamības programmu. Apakšprogramma: vidējā josla.

Tā gan, viņš apmierināti nodomāja. Rīt mēs pamodīsi- mies veseli. Iziesim parkā. Un no zariem mūs korī sveiks dažādi putniņi. Un tas būs ļoti, ļoti patīkami. Ir taču zināms, ka, lai arī cik labi bija šodien (bija taču labi, bet pie savainotās rokas — pats vainīgs), vajag, lai rīt būtu vismaz mazliet, mazliet labāk. Citādi dzīvot ir garlaicīgi. Rīt celsimies reizē ar putniem…

* * *

Pēdējo uz Zemes pavadīto pirmsstarta dienu viņš uzsāka tā: vēl nepaguvis, kā nākas, pamosties, pa ceļam izberzēdams acis, izdrāzās no istabas, noskrēja no pazemā lieveņa — un pēc dažiem ašiem soļiem metās ūdenī. Viņš jutās kā vāja strāvas lādiņa trāpīts, un uzreiz kā straumes aiznesta nolobījās gan miegainība, gan tas viss, kas varēja Junioru traucēt vismaz kādu laiku justies laimīgam, un katra kustība pēkšņi kļuva par prieka avotu, kur zemais, miesiskais ir neatdalāms no augstā, garīgā. Negaidīti rīts izdevās tāds, kāds paliek atmiņā uz ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Iespējams, arī vēl tāpēc, ka no ūdens, no tāluma viņš ieraudzīja, kā uz lieveņa uzkāpa baltā kostīmā tērpusies sieviete, un, lai gan viņš nevarēja to saskatīt, taču bija pārliecināts, ka tā ir skaista, jo tādā rītā viņa nevarēja būt citāda. Kad viņš uzzināja, ka sieviete ir bijusi Zoja, kas atbraukusi pie vīra, kurš nakšņoja turpat pirmsstarta bāzē, lai pavadītu Junioru, tas nesamazināja iespaidu, lai arī Junioram Zoja nebija simpātiska. To, ka tā ir bijusi viņa, viņš uzzināja vēlāk, kad brīnišķīgā rīta iespaids bija jau izkristalizējies un ieņēmis dvēselē savu vietu.

Un šeit, pašlaik vēl nepaguvis, kā nākas, pamosties, Juniors nedomādams, iepriekš neko neparedzēdams, izdarīja tāpat: metās pie savlaicīgi atvērtās lūkas (sēne mācēja pie vajadzības būt arī uzmanīga), ātri nolaidās lejā, skrēja, vicinot dvieli, basām kājām pa zāli, visu laiku vēl kā apdullis mirkšķinādams acis, un, neļaudams sev apstāties, apdomāties, metās ūdenī. Šļakatas pašķīda uz visām pusēm. Ūdens bija silts. Galvenais — tas bija īsts, no tā nebija jābaidās, ja pēkšņi iegribētos, to varētu arī dzert. Juniors, laikus neizniris, neviļus norija malku un pārliecinājās, ka ūdens ir normāls, tikai bezgaršīgs kā lietus- ūdens, jo tajā pietrūka kaut kādu sāļu smalko piemaisījumu. Taču peldēt varēja lieliski, un Juniors baudīja šo seno, vienkāršo, bet viņam ne vienmēr pilnā mērā pieejamo labsajūtu, vēl un vēlreiz nira un izniris ar zināmu izbrīnu ieraudzīja blakus nesatricināmi paceļamies kuģa puskilometru augsto bultu: viņam nekad vēl nebija gadījies peldēt dažus metrus no varenajiem, ķepainajiem amortizatoriem. Jā, arī šis rīts solījās uz ilgu laiku palikt atmiņā.

Pēc tam viņš ilgi gulēja, sildoties zālienā, gozēdamies gan uz vēdera, gan uz muguras, pagriežot sānus pret spīdekli, kas, lai arī bija mākslīgs un atradās neredzamā kupola iekšpusē, savā spektrā neatšķīrās no Saules. Pēkšņi kaut kas sāpīgi iedūra kājā, droši vien jo sāpīgāk tāpēc, ka negaidīti. Juniors nepaguva apdomāt darbību, roka reaģēja pati, skanīgi noplaukšķot ar atvērto plaukstu. Uz kājas bija sarkans plankumiņš, un tajā saplacināts ods bija izpletis kājiņas. Tā, lūk, Juniors vispirms apmierināts nodomāja, ikkatra agresija tiks sodīta! Un tikai pēc tam apķērās un padomāja par odu — kā tad tā? Izrādās, ka arī odi šeit ir uzradušies?