«Bet kā ar pārējiem?» viņš gribēja pats sev pavaicāt, taču norija jautājumu, sapratis, ka tas ir lieks. Jo pašlaik ne tik vien līdz viņa dzirdei, bet pat līdz apziņai nonāca paklusais, bet skaidrais putnu koris. Juniors tam uzreiz nebija pievērsis uzmanību, jo bija aizmirsis, ka vakar tāda nebija, bet tagad atcerējās un sāka ieskatīties un ieklausīties. Un ieraudzīja daudz. Kā atvēries zieds aizspurdza taurenis, aizšalca liela un eleganta spāre, netālu dīca ods, un Junioram pamāžojās, ka no viena krūma otrā ienira kāds, kas jau noteikti bija piederīgs četrkājaiņiem. Juniors tagad atcerējās savu komandu otrās pakāpes apdzī- vojamībai, bet tas notika kaut kā garāmejot, it kā komanda nebūtu svarīgs apstāklis, bet viss, kas te kustējās un skanēja, kas šodien piepildīja mazo pasaulīti, būtu radies pats no sevis kā dāvana viņam nez no kā. Viņš svētlaimīgi pasmaidīja. Nē, tomēr ir labi, ai, cik labi… Acis pašas pievērās no baudas.
Atkal iedzēla turpat, kur iepriekš. Šoreiz pirms sitiena Juniors pavēra acis: patiesi, tur sēdēja ods. Tātad, viņš nodomāja, divi agresori un abi vienā vietā. Viņš palūkojās. Nosistais ods bija viens. Acīmredzot to pirmo Juniors ar sitienu bija nogrūdis. Droši vien … Viņš nekustēdamies sēdēja un skatījās uz iedzimtās asinskāres upuri. Satriektais ods vēl kustināja vienu kājiņu, pēc tam arī tā pamira. Un sīkais ķermenītis sāka ātri kust — ātri kā sausā ledus drumsla uz karstas plīts. Viens divi — un izzuda pavisam. Vēl pēc mirkļa — šoreiz Juniors skaidri sadzirdēja — klusu noklikšķēja, un ods atkal no kaut kurienes uzradās tajā pašā vietā. Suņi tādi, Juniors nodomāja, bet tagad odu nesodīja, tikai pavicināja plaukstu, ods atrāvās un aizlidoja. Labi, nolēma Juniors, ja jau tā — dzīvo vien …
Viņš piecēlās, pametis dvieli uz krasta. Palūkojās visapkārt. Ne tikai putni un odi parādījušies — bija izmainījusies arī viņa pasaules, Svētlaimības zemes, ģeogrāfija. Juniors tikko bija izdomājis šādu nosaukumu šim stūrītim, lai, pēcāk atceroties, nebūtu ilgi sev jāskaidro, kas un kā, pietiktu nosaukt šo vārdu — un viss ataustu atmiņā. Vakar šeit nebija strauta, taču trešās tilpnes mašīnas bija pa- centušās — nez kāpēc tas Kombinatoram vajadzīgs —, un tagad strautiņš tecēja, tā gultne meta skaistus līkločus, augštece bija paslēpusies aiz kokiem, bet tur, protams, stāvēja trīspadsmitais mehānisms, vienīgā ūdens ādere uz planētas. Pasmīnējis par vēl vienu pārsteigumu, Juniors lēni, izbaudot katru soli, sāka iet prom no strauta. Viņa parādīšanās nemaz nesamulsināja putnus, tie turpināja savu pavasara sasauksmi, kā iesirma bārda, kas aizmukusi no sava saiittnieka, aizlipināja ezis. No strauta pa galvu pa kaklu metās nost kāda būtne, ne lielāka par suni, bet šis biia kas garkājains un lielacains, jautru saules zaķīšu izraibināts, lai arī to neviens nebija dzemdējis, šim radījumam jau piemita instinkts, kas lika vispirms mukt un pēcāk — tikt skaidrībā. Juniors pavīpsnāja, pašūpoja galvu — it kā brīnīdamies, it kā nosodīdams — nē, nosodīt nebija par ko. Vēl šādi tādi kustoņi aizskrēja un aizrā- poja garām. No turienes, kur koki auga biežāk, kļuva dzirdamas īstas meža skaņas, arī šajā pasaulē avij nebija lemts sadzīvot ar vilku, gluži otrādi, šeit viss bija pirmatnīgi dabisks, tāds, kādu droši vien vairs neredzēsi īstajā Zemes pasaulē. Viss likās mūžīgs, radies sen pirms mums, un negribējās domāt, ka tā visa vēl nesen nebija un eksistēja tikai kristālos iešifrētas programmas, planētas smiltis un vēl mazumiņš tīru elementu Kombinotra autonomajās glabātavās. Cik nabadzīgi dažkārt izskatās cēloņi salīdzinājumā ar to sekām, kā tie neatbilst viens otram, bet lavīna iesākas ar mazu akmentiņu, un daudzinātais salmiņš lauž kamieļa muguru. Kāpēc par to jādomā, jāmaitā sev garastāvoklis?
Lai izkliedētu šīs domas, Juniors vispirms apstājās, bet pēc tam apsēdās zālē zem koka. Uz Zemes viņš būtu sācis skatīties debesīs, bet šeit nebija īstas debess, un viņš sāka aplūkot kokus, zāli un visu citu, kas piepeši parādījās redzes laukā, bet, kad tas pazuda, Juniors centās uzminēt, kas parādīsies nākošais, un ne reizi neuzminēja. Tas bija lieliski — atklāt jau atklāto, uzzināt jau zināmo un tajā pašā laikā noslēpumaino, neviena neredzēto, jauno.