Treršā pakāpe

Pienāca kārta tiešajiem novērojumiem. Ko lai šeit novēro? Un kādā veidā? Lai arī iekšējā gaisma bija nodzisusi, zem kupola bija daudz gaišāk nekā ārpusē. Lokatori pašā kuģa priekšgalā uz masta, kas atradās ārpus kupola, darbojās nepārtraukti, bet arī tie nebija reģistrējuši nekādas pārmaiņas. No optikas un vēl jo vairāk no tiešas novērošanas ar neapbruņotu aci diez vai būs kāds labums. Juniors tomēr apzinīgi skatījās violetajā pustumsā, kas no šejienes jau vispār likās melna tumsa, raudzījās, kamēr iesāpējās acis, un tā arī nespēja nonākt pie galīgā secinājuma: vai tumšais plankums, ko viņš bija novērojis pagājušajā reizē, tiešām eksistē. Un, ja tas nerēgojas, vai ir kaut kādā veidā pārvērties, vai arī, kā viss pārējais, — jāuzskata par nemainīgu un pastāvīgu šīs pasaules daļu. Vai vajadzētu aizlidot turp palūkoties, kā nākas, lai pēcāk jau būtu miers? — Juniors pats sev vaicāja. Varbūt nav vērts? Galu galā viņš nolēma, ka padomās par to mazliet vēlāk. Šķiet, laikam te nebija lielas nozīmes, jo nekādi tuvāki, ne arī attālāki draudi no tumšā plankuma puses nebija paredzami.

Pabeidzis tā dēvētos novērojumus no skatu laukuma, Juniors atkal nolaidās lejā. Pastaigā, viņš ironiski nodomāja. Dzīvoja veselīgu un augsti tikumisku dzīvi kā atvaļināts admirālis. Tagad pastaigāšos, pēc tam pavakariņošu, pirms miega izpeldēšos un viegli un bezrūpīgi aizmigšu. Kāda dzīve, citas nevajag! … Pats to gandrīz neapzinādamies, viņš tomēr gāja nevis, kur pagadās, bet pa noteiktu maršrutu un drīz vien nonāca tur, kur dienā bija atpūties un kur zālē gulēja — bija jāguļ — nolauztais alkšņa zariņš. Tā nebija. It kā būtu kaut kur iekritis. Vai kāds zvērs būtu to aizvilcis? Taču Juniors saprata, ka tas nekur nav iekritis un to neviens nav aizvilcis. Viņš paskatījās turp, kur bija jābalo svaigajam lūzumam. Nekāda lūzuma nebija, neviena lauzta, savainota zara. Juniors ar skatienu pārbaudīja koku un drīz vien bez grūtībām starp pārējiem pazina to pašu nolauzto zaru, kurš pēc izskata atgādināja skrejošu cilvēciņu. Tas auga, it kā nekas nebūtu noticis. Juniors saprata — atkal «oda efekts». Tevis radītā pasaule tevi pacieš, taču nepakļaujas, iztiek bez tevis, lai arī ir atkarīga no tavas gribas, un, ja tu pašlaik nomirtu, tā nenožēlotu, jo tu tai neesi vajadzīgs kā pārvērtību avots un ievadītājs, kā tās progresa, pilnveidošar nās elements, jo šajā pasaulē nav ne progresa, ne pilnveidošanās, tā ir pastāvības pasaule, bet tu, cilvēk, lai arī kur parādītos, nes sev līdzi pārmaiņu nepieciešamību un alkas pēq tām. Lai arī kā apdauzītu savas kājas šai ceļā, tu skriesi, iesi, klibosi, līdīsi tieši pa šo ceļu, pat nezinot, vai šis ceļš un pārvērtības ir īstās, vai jārāpo šurp vai arī tieši pretējā virzienā. Tāpēc šī pasaule noliedz tevi un atjauno visu, ko mēģini pārmainīt, un, tiklīdz reālijā pēc tavas iejaukšanās izgaist pēdējā dzīvības atblāzma, — tā atjauno visu it kā ņirgājoties. Vēl vairāk — ja ar tevi kaut kas notiks, šī pasaule vēl ilgi eksistēs, nelaižot savās robežās nevienu cilvēku, pat ja kāds šeit parādītos. Atnācējs vārgs melnajās smiltīs, bet šī pasaule blakus zaļos un smaržos, tā neielaidīs nevienu, un izsisties cauri tādas jaudas aizsarglaukam ir praktiski neiespējami. Tātad tu, Junior, esi savā ziņā izņēmums. Samierinies, pārstāj nīgro- ties un apmierinies ar esošo. Šeit jūs esat divi, tu un pasaule, kamēr eksistējat, esat neatkarīgi viens no otra, nav svarīgi, ka pamatā tā ir atkarīga no tevis, jo arī tu esi atkarīgs no tās, tev var uzkrist koks vai uzbrukt plēsoņa — ne jau tāpēc, ka tas būtu ieprogrammēts, bet tāpēc, ka te radušies visādi koki: gan jauni, gan savu mūžu nodzīvojuši, kā jau tam dabā jābūt, un neviena programma nevar paredzēt, zem kura no tiem tu stāvēsi katrā konkrētajā brīdī. Tā ka apmierinies, dzīvo un izmanto!

Ne, iesākumam parādīsim šai pasaulei, ka mēs no tās nebaidāmies. Tūlīt mēs pavakariņosim: tepat, pie dabas krūts. Tā vēl par maz. Mēs šeit šodien arī nakšņosim. Krastmalā. Kuģī atrodas ceļojuma komplekts — vai tad kāds izlūkdienests var bez tā iztikt? Paņemsim guļammaisu … Nē, nevis pasaule izmanto mani, bet es — pasauli .., Tas ir pirmkārt. Un otrkārt — pagaidām realizētas tikai divas apdzīvotības pakāpes. Kā zināms, to ir trīs.

Un augstākajā — trešajā pakāpē ir jābūt ieprogrammētam ari kaut kam man nepieciešamam. Trešā pakāpe poligonos netika izmēģināta, jo Georgs steidza pabeigt kaut kādas pēdējās programmas. Tad nu mēs tās pārbaudīsim. Un palūkosimies, ko šī pasaule dod cilvēkam, kad tā klātbūtne kļūst vairs nevis nejaušība, bet likumsakarīgs, ieprogrammēts fakts. Jo tikai ar cilvēka parādīšanos tiek sasniegta pilna apdzīvotība. Jā, pieprasīsim trešo pakāpi. Un izrādīsies, ka šī pasaule mani ne vien apkalpos, bet arī luncinās astīti kā klēpja sunītis …

* [1] *

Juniors pamodās nakts vidū. Pasauli bija pārņēmusi dīvaina gaišzila gaisma. Kas notiek? — viņš noskurinājās, pēc tam saprata — mēness! Programmisti bija paredzējuši arī mēnesi. Braši puiši!