Treršā pakāpe

Taču tā nav nekāda sieviete, viņš mēģināja sevi nomierināt. Fikcija. Tāpat kā viss pārējais. Un nav ko brīnīties. Ja tu vakar, kā nākas, būtu padomājis, tad uzreiz būtu sapratis: trešā apdzīvotības pakāpe nav tikai cilvēkam paredzētā vide vien. Tas ir arī pats cilvēks. Neviens taču nebrīdināja, ka tev būs jātēlo šīs pasaules iedzīvotājs, ja to nāksies demonstrēt Kurjeram vai vienalga kam. Tas nozīmē, ka jābūt arī citiem figurantiem — tikpat nosacīti reāliem kā visa šī pasaule. Ja jau reiz cilvēki, tad saprotams, arī sievietes. Ne jau nu, protams, obligāti Zoja. Taču tas jau attiecas tikai uz Georgu: gribējis izmantot savu sievu — lūdzu, vai Junioram nav vienalga? Jauns pārbaudes posms, nekas vairāk.

Tā jau gan, bet kad tad veselais saprāts ir uzvarējis sievietes klātbūtnē? Ja arī visos citos līdzīgos gadījumos būtu klausījuši veselam saprātam, tad par cilvēku dzimumu pat atmiņas sen jau būtu izgaisušas… Un Juniors joprojām cieši raudzījās Zojā un nespēja novērst acis, lai gan saprata, ka tas ir vienkārši nepieklājīgi.

Tāpēc viņš ne uzreiz ievēroja māju, kas bija takas galā: plašu, vieglu, modernu — no tālaika viedokļa, kāds pašlaik bija uz Zemes. Lieliska celtne. Ja programmisti bija gribējuši sniegt Kurjeram precīzu priekšstatu par vidusmēra dzīves līmeni uz Zemes, tad, protams, viņi bija mazliet pārcentušies, jo Zemes iedzīvotāju lielākā daļa tik brīvās, plašās, šalcošo koku ēnu apņemtās ēkās nedzīvoja. Bet šādu demonstrāciju rīkotājiem līdzīgi pārspīlējumi bijuši raksturīgi visos laikos. Labi, gan jau noderēs — parādīsim Kurjeram šo māju, jo galu galā to nevar nosaukt par tukšu izdomu.

Tikai tagad līdz Juniora apziņai nonāca, ka viņam kaut kas bija jautāts.

— Jūs esat iegrimis domās, Junior. Es saprotu, par nopietnām lietām. Citādi es varētu uzskatīt, ka esat neuzmanīgs.

— Piedodiet, Zoja.

— Es vaicāju, kāpēc jūs nepieklauvējāt pie durvīm, lai saņemtu normālas naktsmājas, bet iekārtojāties tik primitīvā veidā? Vai tiešām jūsu profesionālajos pienākumos ietilpst nakšņošana guļammaisā pat tad, kad iespējams no tā izvairīties? Baidījāties traucēt? Vai apgrūtināt?

— Jā, — atbildēja Juniors. — Apgrūtināt. Tieši tā.

— Veltīgi. Un apvainojoši. Vai tiešām jūs domājat, ka šajā mājā jums neatrastos vieta?

Māja jau bija pavisam tuvu, un Junioram bija jāatzīst, ka vietas viņam tur patiešām būtu pieticis.

— Es, goda vārds, tūdaļ apvainošos. Ko tas galu galā nozīmē? Es jūs satiku tikai pirms dažām minūtēm, un jūs jau paguvāt tā nogrēkoties manā priekšā. Neuzmanība, nevērīga attieksme pret manu viesmīlību — ai, jums ilgi nāksies lūgties, lai atlaižu jūsu grēkus.

— Esmu gatavs, — Juniors padevīgi nolieca galvu un, ieraudzījis viņas kājas vasaras kurpītēs, steidzīgi novērsās.

— Kāds klusums, — Zoja stiepti noteica. — Vai nav tiesa, Junior, — pie mums ir brīnišķīgi.

— Jā, — viņš piekrita, — jūs pat nezināt, cik brīnišķīgi.

— Ai nē, — Zoja klusi iesmējās, — es jau nu gan zinu…

Pa lieveni viņi uzkāpa plašā, vaļējā verandā. Te atradās zems, ovāls galds, attiecīga augstuma krēsli, vēl dažas mēbeles. Junioram ļoti gribējās šajā iekārtojumā katru priekšmetu aplūkot uzmanīgāk, taču blenzt bija neērti. Labi, viņš nolēma, vēl pagūšu, tie nekur neaizmuks … Jā, fikcija, uz viena no savrup atbīdītiem krēsliem nokarājās viegla šalle, ar apvāku augšup uz galda gulēja atvērta grāmata, blakus — smaga māla vāze ar ziediem. Fikcija?

— Junior, piesēdiet. Neapvainojieties, ka es visu laiku jūs tā — pēc iesaukas. Taču es patiešām nezinu jūsu vārdu.

— Es pats ari esmu aizmirsis, — Juniors nopietni atbildēja. — Turklāt man vienmēr paticis būt jaunākajam. Manuprāt, tāda situācija sola mūžīgu jaunību.

— Ak, ja dzīvē piepildītos viss, kas apsolīts. — Zoja iesāņus palūkojās viņā. — Bet vai pats izpildāt solīto?

— Cenšos. — Juniors neviļus pieskaņojās viņas tonim — nepiespiestam, mazliet nenopietnam, nekādā veidā nesaistošam un tomēr… Viņš nevēlējās tādu sarunu, bet nespēja mainīt noskaņojumu, jo no paša sākuma attiecību līmeni un raksturu noteica Zoja.

— To es atcerēšos. Apsēdieties taču. Priecātos, ja varētu piedāvāt jums avīzes vai arī kādu izklaidēšanos, bet šeit mēs principiāli izvairāmies no visa tamlīdzīga. Ja reiz atpūta, tad atpūta. Lai gan mēs no jums neslēpāmies… Jūs taču startējat šodien?

— Vai šodien?

— Vai tad kaut kas ir mainījies?

— Nē, — atbildēja Juniors. — Viss pa vecam.

— Kāpēc tad jūs brīnāties? Es domāju, ka neesmu kļūdījusies. Georgs gatavojās braukt no jums atvadīties, pamāt ar roku …

Jā, Georgs bija klāt starta brīdī. Tas nozīmē, ka burtiski pēdējā brīdī viņš ir nokopējis savas sievas matrici. Un izdarījis tā, ka viņas atmiņā nekas nav saglabājies, citādi viņa noteikti būtu pieminējusi…