Treršā pakāpe

— Vīrietim to nekad nesaprast.. Neuztveriet to kā pārmetumu, jo mums no dabas ir atšķirīga domāšana.

Mīļot skuķīt, Juniors nodomāja, kāds gan tev sakars ar dabu? Jo tu esi pat ne otrās, bet trešās kārtas produkts, bet daba šeit ir tas, kas atrodas ārpus kupola. Toties — cik tu esi tīkamāka par to dabu!

— Jā, — viņš nopūties atbildēja, — šajā ziņā mēs esam daudz zaudējuši. Un tomēr — vai tad mēs neprotam novērtēt skaistumu?

Interesanti, viņš pats sev atzīmēja, būtu vērts kādreiz vēlāk par to parunāt ar speciālistiem. Noteikti zinādams, ka viņa ir tikai fikcija, es uzvedos tā, it kā viņa būtu visīstākā sieviete. Vai tas būtu skaistuma iespaids? Jo patiesībā viņa ir īsta, tikai citas izcelsmes, un viņas eksistences apstākļi ir ļoti ierobežoti — līdz tam brīdim, kamēr nav likvidēts lauks. Bet citādi viņa ir sieviete. Un ar viņu var…

Šī vienkāršā doma viņam trāpīja kā boksera trieciens saules pinumā, un viņam aizrāvās elpa.

— Protat, lai gan ne visi. Un bieži vien ne tā, kā vajadzētu, bet pārlieku utilitāri. Jūs taču neprātojat, kāda būtu Venēra jums blakus gultā?

— Nē, — viņš pasmaidīja.

— Bet parasta sieviete, ja viņa ir skaista?

— Viņa taču ir dzīva!

— Jā. Un tāpēc jūsu pielūgsme viņai ir vēl nepieciešamāka.

— Jums taisnība, — noteica Juniors.

— Tā ir jāmāca. Es sacītu, tāpat kā sajūsma par Venēru. — Atbīdījusi krēslu, viņa piecēlās. — Atļaujiet jums pateikties…

Zoja pastiepa roku, Juniors to noskūpstīja un kārtējo reizi nobrīnījās par programmistu darba precizitāti. Viss

sakrita, burtiski viss, pat smaržas, kuras tiek lietotas gadiem ilgi, līdz tās it kā ieēdas ādā… Taču vēl pirms dažām stundām šīs sievietes nebija pasaulē.

— Mani tomēr moka sirdsapziņa, — sacīja Zoja, — ka jūs tā arī palikāt neēdis.

— Tā nav jūsu vaina. Priecājos, ka nav arī mana, jo es sev nepiedotu, ja būtu jūs apvainojis kā namamāti.

— Pasēdiet vēl. Es pamēģināšu uzmodināt Georgu, viņš jau jums vajadzīgs …

Zoja atkal iegāja mājā. Juniors, iegrimis pārdomās, skatījās viņai nopakaļ. Nebija tik viegli saprast, kas pamudinājis Georgu izveidot tieši savas sievas matrici. Vai vēlēšanās, lai to ieraudzītu arī citās pasaulēs, apjēgtu, kas ir skaistums Zemes iedzīvotāju izpratnē (pareizāk, paša Georga izpratnē; bet šajā gadījumā droši vien viņu neviens neapstrīdētu)? Iespējams. Vai arī… pats matricēša- nas process nemaz nav tik nekaitīgs, kā apgalvo speciālisti, un Georgs negribēja riskēt ar svešu cilvēku. Traģiskās medicīnas laiki, liekas, sen pagājuši. Pie kam Georgs ar visiem viņa patiesajiem un izdomātajiem trūkumiem tomēr bija kārtīgs cilvēks: par pretējo nav nekādu pierādījumu. Pirmām kārtām viņš būtu izveidojis matrici pats no sevis. Iespējams, ka viņš tā arī ir izdarījis. Tādā gadījumā durvīs drīz parādīsies Georgs, samiegojies un mazliet nikns. Veidojās dīvaina situācija: Georga fikcija pārbaudītu, kā viss darbojas, un tai rastos idejas par to, kā uzlabot aparatūru, kas radījusi viņu pašu … Bet ja nu neder neviena no šīm versijām? Vai būtu kādi daudz personiskāki iemesli? Klīst baumas, ka viņš ir nāvīgi greizsirdīgs. Tas būtu bijis asprātīgi — radīt visiem pielūdzējiem savas sievas fikciju, toties oriģinālu turēt tuvāk pie mājām. Jā', domāja Juniors, fantāzija draiski lēkā kā neskartā pļavā izlaists kumeļš. Bet iedomājies, ka fikcija atgriežas mājās. Un viņa noteikti atgriezīsies mājās, vairāk nav kurp iet, jo viņa ir Georga sieva un par pretējo nav pārliecināma, tagad eksistē divas absolūti vienādas sievietes; viņa ir atgriezusies — vai Georgs pats tās spēs atšķirt? Droši vien ne, jo būtībā tās ir dvīneš. Tad Georgam nāktos steidzīgi izslēgt lauku — tā, kura paliks, tad arī būs īstā. Jā, lūk, kādas kolīzijas varētu rasties. Nē, te, protams, nav iejauktas nekādas personiskas intereses. Te ir…

No istabas iznāca Zoja, viņa likās viegli pārsteigta.

— Dīvaini, guļamistabā viņa nav…

Juniors paraustīja plecus. v

— Varbūt ir jau piecēlies. Iegājis vannā.

— Nē. Es paskatījos.

— Vai viņš vēl gulēja, kad jūs piecēlāties?

— N-nezinu… — Zoja mazliet saminstinājās. — Mums ir atsevišķas guļamistabas. Vakar viņš atbrauca, pavakariņoja, devās uz savu istabu un, manuprāt, uzreiz likās gulēt. Varbūt devies peldēties? Tad mēs viņu būtu satikuši. Iespējams, ka viņš pastaigājas pa parku …

— Iespējams.

— Es aiziešu paskatīšos.

Zoja noskrēja no lieveņa. Juniors pamāja pats savām domām. Nekādas traģiskās medicīnas. Georgs nav kopējis sevi. Viņš atrodas uz Zemes kopā ar īsto, bet tagad jau ne vairs vienīgo Zoju pasaules telpā.