Treršā pakāpe

Drīz, Juniors nodomāja. Jūs atgriezīsities daudz ātrāk, nekā jums šķiet. Puskilometrs — pusminūte, bet tālāk — kupols … Tā, Zoja, ceļojums beidzies … — Viņš dzirdēja, kā attālāk vairākas reizes iekaucas motors — Zoja, neko nesaprotot, pūlējās izrauties ārpus kupola, nabaga izmisusī būtne … Ja sajūgs sadegs, viņai nāksies atgriezties kājām, bet arī tas nebūs ilgi…

Sajūgs tomēr bija izturējis, jo motora troksnis tuvojās. Juniors nokāpa no lieveņa un devās pretim. Tagad būs grūti kaut ko noslēpt, jārunā atklāti. Jā, tas nu ir, teiksim, superprogrammas uzdevums… Viņš ieklausījās — motora troksnis apklusa. Apstājusies. Ka tikai viņa trakumā sev kaut ko nepadara. Lai gan, Juniors tūlīt pat sevi nomierināja, viņa pieder Kombinatoram, tas viņu acumirklī atjaunos, ja notiks visļaunākais, Juniors nodrebinājās, sapratis, ka Kombinators to atjaunos tajā pašā veidā, kāda viņa bija savas eksistences sākumā, jo tas, kas notika pēcāk, vairs nepiederēja Kombinatoram, bet tikai šai fikcijai jeb sievietei, lai nu kas viņa būtu, — un jaunajai Zojai atkal būs jāmeklē Georgs, jābrīnās par Juniora klātbūtni un tā tālāk. Nē, labāk to nepieļaut! Viņš pielika soli.

Viņš atrada Zoju kādus pārsimt metrus no mājas, aiz ceļa pagrieziena, lai arī ne visai iebraukts, tas tomēr bija ceļš, acīmredzot tas veda līdz pašam kupolam un piederēja pie trešās apdzīvotības pakāpes. Zoja apjukusi stāvēja pie mašīnas un apskatīja visu, kas bija apkārt, — krūmus, kokus un zāli. Arī uz Junioru viņa palūkojās tā, it kā redzētu pirmoreiz mūžā.

— Zojiņ, nomierinieties.

— Junior, varbūt tas viss man tikai rādās? Varbūt es esmu jukusi?

— Nē, Zoja, jūs ..,

— Es neko nevaru saprast. Tā nemēdz būt! Es mazliet pabraucu, pēc tam mašīna nez kāpēc sāka buksēt un neparko negāja tālāk. Gribēju iet kājām, bet tur ir kaut kas melns, kam nekādi netiku cauri. Vai zināt, kā gadās, ja pretī pūš ļoti spēcīgs vējš un nelaiž …

— Klausieties, es jums …

— Pagaidiet. Tas vel nav viss. Es tikai tagad pievērsu uzmanību. Saprotiet, kaut kas ir noticis. Vietām es nepazīstu mūsu parku. Daudz kas ir kaut kur pazudis. Lapene, dārza skulptūras, kas Georgam bija tik dārgas… Nav dažu koku — to vietā ir pavisam citi. Georgam ir aizraušanās — stādīt retus, eksotiskus kokus. Ziemā ar tiem ir daudz ķēpas … To nav. Es braucu uz dīķi — manuprāt, tas ir kļuvis mazāks, un arī apveids …

— Jā, — teica Juniors, iekšēji saņemot spēkus. — Vai viss pārējais ir kārtībā?

— Ko jūs ar to domājat?

— Piemēram, sauli.

— Junior, pašlaik nav vietas jokiem… Kas var notikt

ar sauli? *

— Tātad jūs uz to neesat pat paskatījusies. Vai es pareizi sapratu?

— Ne jau uz saules man jāmeklē Georgs!

— Nē. Bet iespējams, ka tajā virzienā.

— Asprātība nevietā!

— Tā nav nekāda asprātība, Zoja. Tūlīt es jums pamēģināšu paskaidrot, kas notiek. Bet jūs pacentieties manus vārdus uztvert nopietni. Un saprast. Vai jūs esat spējīga klausīties, mani nepārtraucot, desmit minūtes?

— Pacentīšos, — viņa vārgi pasmaidīja.

— Ja kaut ko nesaprotat — vaicājiet. Taču no paša sākuma jums jāzina, ka tas, ko es jums stāstīšu, ir reāla patiesība, lai arī kāda fantāzija tā jums izliktos. Tātad — klausieties. Pieļausim, ka Georgs ir bijis šeit un izzudis. Vai tad, jūsuprāt, viņš arī lapeni būtu paķēris sev līdzi? Ari skulptūras un pat kokus? Izrāvis, aizvedis, bet to vietā iestādījis citus — un visu paveicis dažās stundās?

— Es jau saku jums, ka tas ir mīklaini…

— Bez tam izmainījis dīķa apveidus un tā izmērus?

— Protams, tas liekas neticami, bet kā to izskaidrot?

— Mēs vispār neatrodamies jūsu vasarnīcā, kā tas jums šķiet.

— Piedodiet, Junior, bet tās ir blēņas. Vai tad es nepazīstu savu vasarnīcu?

— Šī ir precīza kopija.

— Tādas nav. Māja ir celta pēc speciāli pasūtīta projekta …

— Nokopēta tieši jūsu māja.

— Kādā veidā? Un kāpēc?

— Kādā veidā — par to mums vislabāk varētu pastāstīt Georgs, ja viņš būtu sasniedzams. Kāpēc — uz to es varu atbildēt. Tam pašam eksperimentam, kura dēļ Georgs tik daudz strādāja, kura dēļ es lidoju un kurā acīmredzot kaut kādā veidā piedalījusies arī Georga sieva.

— Kāpēc jūs ar mani runājat trešajā personā?

— Acumirkli… Vispārējos vilcienos Georga uzdevums bija radīt precīza un funkcionējoša kāda mūsu zemes stū- rīsa modeli, taču pilnīgi citos apstākļos un no tā neatkarīgi. Uz jebkuras citas planētas …

— Jā, Georgs par to tika runājis.

— Tad jums viss ir jāsaprot.

— Gluži otrādi, tagad es vispār neko nesaprotu. Jūs taču negribat teikt, — viņa pamāja ar roku, — ka tā nav Zeme?

— Tieši tā. Tas ir Zemes gabaliņa modelis. Precīzāk — daļa no jūsu parka. Georgam acīmredzot bija vieglāk strādāt ar pazīstamu materiālu. Lai gan te var radīt ne vien šo modeli, bet arī daudzus citus. Dažādus.

— Pagaidiet. Citi mani neinteresē. Jūsuprāt, mēs neatrodamies uz Zemes. Bet kur tad?

— Nezinu. Ne jau šurp es lidoju. Ja gribat zināt vēl vairāk — mēs pat neatrodamies mūsu izplatījumā. Es nezinu, vai jūs saprotat, ko tas nozīmē.