Treršā pakāpe

— Labi, — viņš piekrita, tai sekodams. Telefons atradās pašā pirmajā — plašā un patumšā istabā, jo aizkari vēl nebija atvērti. Juniors saskatīja lielu galdu, dīvānu, sienas atmirdzēja stiklos, droši vien grāmatplaukti… Telefons stāvēja uz maza galdiņa. Juniors nocēla klausuli. Klusums. Tad noskanēja pazīstamais klikšķis. Atkal klusums. Atkal klikšķis. Telefons bija pieslēgts kuģa sakaru tīklam. Ja būtu vēlēšanās, varēja parunāt ar Gudrinieci. Pašlaik Junioram tāda vēlēšanās neradās. Viņš nolika klausuli.

— Te, Zoja, neko nevar darīt. Bojājums nav šeit, bet

centrālē.

3*

67

— Ko darīt?

— Jāpagaida. Telefons nevar ilgi nedarboties. — Sājā brīdī viņš sevi gandrīz vai nicināja, saprotot, ka nespēs izvairīties no smagā pienākuma paskaidrot Zojai — vai ne-Zojai — visu. Taču paskaidrojot vien par maz, vajag, lai viņa vēl noticētu, bet sievieti grūti pārliecināt par to, kam tā pati negrib ticēt.

— Junior, kā jūs mani nesaprotat, es nevaru gaidīt. Man jāapjēdz, kas notiek, jāpārliecinās, ka viss kārtībā. Izdomājiet kaut ko, jūs taču esat pieredzējis cilvēks!

— Zoja, mana pieredze… Kāds sakars tam ar manu pieredzi? — Juniors pagriezās, izgāja verandā, Zoja tam sekoja. — Padomāsim kopā …

— Nekas jēdzīgs nenāk prātā.

— Netaktisks jautājums: vai jums ar viņu viss bija labi?

Liekas, Zoja sadusmojās, augstprātīgi pacēla galvu,

nolaida skropstas. Tomēr atbildēja:

— Ko jūs ar to domājat?

— Sadzīvisks jautājums, — noteica Juniors. — Sadomāja un aizgāja. Varbūt jūs sastrīdējāties, sabārāties. Varbūt…

— Cita «varbūt» nav, — viņa augstprātīgi atbildēja. — Georgam neeksistēja citas sievietes, izņemot mani. Ticiet tam. Strīdējāmies, bārāmies! Vai tad bez tā var nodzīvot? Tikai… — Viņa cieši pavērās Juniorā, sapurināja galvu. — Ja kāds arī aizietu, tad tā būtu es, nevis viņš, vai saprotat?

— Kas gan te nesaprotams? — Juniors paraustīja plecus. — Vai viņš to zināja?

— Ko?

— To, ka jūs varat aiziet.

Zoja brīdi skatījās Juniorā, it kā nesaprotot, ko no viņas grib. Tad sarauca uzacis.

— Es neiedomājos… Atzīstieties — viņš jums kaut ko ir teicis!

— Pat ne pusvārda.

— Zvēriet… pie visa, kas jums svēts! Pie mīļotās sievietes. Pie bērniem …

Junioram nebija ne viena, ne otra. Tik un tā viņš, pacēlis divus pirkstus, nopietni teica:

— Zvēru.

Liekas, tas mazliet nomierināja satraukto sievieti. Dažas sekundes viņa klusēja, acīmredzot cenšoties sakārtot domas, uz kurām to bija ievirzījis Juniors. Pēc tam paskaidroja:

— Es nedomāju, ka manas… iespējamās aiziešanas draudi varētu likt viņam tā rīkoties. Georgs nav no tiem, kas dosies pretī briesmām. Kur nu vēl mēģinās paātrināt sev nevēlamu notikumu gaitu! Otrādi, lai cik maza būtu varbūtība sasniegt mērķi, viņš veiks visu iespējamo un neiespējamo, lai to sasniegtu, un galu galā panāks savu. Ticiet, jo es viņu pazīstu labāk nekā jebkurš cits.

— Nešaubos, — Juniors pieklājīgi piekrita. Lai gan sevi šaubījās, jo sievietes māk sevi pašas apvārdot un sāk ticēt tam kā patiesībai. Galu galā runa bija par reāla Georga attiecībām ar viņa reālo sievu, arī tāpēc, šķiet, bija pat nepieklājīgi ielauzties šajās attiecībās. Interesanti, vai Georgs ir iedomājies par šādu sava izgudrojuma pielietojumu? Diez vai. Pirmām kārtām Georgu interesēja tehniskas problēmas.

— Ticiet, ka tāds viņš ir. Neviens un nekad nav to redzējis uzvarētu. Ja viņš ķērās pie kādas problēmas, viņš to atrisināja, neatceros gadījumu, kad tas viņam nebūtu izdevies. Vienalga — zinātniska, tehniska vai personiska problēma. Tā kā jūsu minējums, Junior, ir nepamatots! — Liekas, Zojai izdevās sevi galīgi pārliecināt, viņa atdzīvojās, sejā atgriezās iepriekšējais smaids. — Ai, kas man tikko ienāca prātā! Ja viņš ir aizgājis, tad taču nav darījis to kājām! Es aiziešu palūkošos, vai garāžā nestāv viņa mašīna, — tad arī padomāsim …

Juniors nepaguva pateikt ne vārda, kad viņa jau bija noskrējusi pa lieveni un nogriezušies aiz stūra. Garāža, nodomāja Juniors. Interesanti, vai garāža te ir ieplānota? Kāpēc gan ne? Ja jau demonstrē dzīves līmeni, tad visā pilnībā. .. Cik mašīnu viņiem bija — viena, divas? Patiešām, asprātības trūkumu Georgam pārmest nevar …

Viņš saausījās. Aiz mājas stūra atskanēja negaidīts troksnis, tūkstoš reižu dzirdēts, bet tik un tā neticams. Dūca automobiļa motors, tas darbojās ar lieliem apgriezieniem — tā uzsāk braukšanu nemākulīgi vadītāji. Juniors paspēra dažus soļus un sāka kāpt lejup pa lieveni. Mašīna izšāvās aiz stūra — krēmkrāsas sporta kabriolets ar atbīdītu jumtu. Zoja strauji nobremzēja.

— Georga mašīnas nav! — viņa iesaucās. — Es — uz pilsētu, uz institūtu un mājup. Man viņš ir jāatrod! Nē, nē! Jūs palieciet šeit, ja viņš atbrauks — paskaidrojiet, sakiet, ka es drīz atgriezīšos! — Un mašīna aizjoņoja.