Treršā pakāpe

— Nu, ko jūs, Zoja, — viņš noteica, pārlaižot roku pār pieri, — baidīties te nav no kā. Mēs ar jums esam nokļuvuši mazā, ērtā, ļoti krietni iekārtotā pasaulē. Mums neviens un nekas nedraud, izņemot mūsu pašu neuzmanību. Es tūlīt paskaidrošu jums dažus noteikumus, kādi būs jāievēro, vai jūs to gribat vai ne. Par ko jūs aizdomājāties?

— Par Georgu. Kas viņu varēja pamudināt tā rīkoties ar mani?

— Jūs atkal par to pašu. Atkārtoju: attiecībā pret savu sievu viņš nav izdarījis nekā slikta. Tikai noņēmis tās matrici. Kā tas notika — ir palicis jūsu atmiņā,

— Ahā, redzat nu — manējā!

— Par to nav jēgas runāt. Iedomājieties, ka tajā mirkli Zoja dubultojusies, radušās divas vienādas Zojas, bet tiesības būt īstai palikušas tai pirmajai, pieļausim, ka tā ir nolēmusi Augstākā tiesa. Bet jūs liktenis ir atnesis šurp. Vai tāds variants jūs neapmierina?

— Nezinu. Es padomāšu. Baidos, ka es Georgu pārāk nogurdināju. Droši vien, ka daudz kas varēja būt citādi. Bet es negaidīju …

— Zoja! Būs labāk, ja jūs par to domāsit vēlāk. Bet tagad pacietieties un uzklausiet to, ko es teikšu. Vispār var būt, ka es neveiksmīgi izteicos: tie nav noteikumi, bet — drīzāk — mūsu eksistences piespiedu apstākļi. Pirmais: jūs necentīsieties mani cienāt, ja nu vienīgi ar tīru ūdeni no dīķa. Es nevaru ēst jūsu ēdienu. Jums te ir pieejams viss. Man — ne. Katrā ziņā tas attiecas uz visu ēdamo.

— Nabadziņš! Jūs mirsit badā, bet es pārēdīšos jūsu acu priekšā!

— Man kuģī ir pietiekami daudz krājumu.

— Tad var iznākt gluži otrādi. Jo man ir tikai tas, kas ledusskapī. Vai te ir kādi veikali? Neesmu pārliecināta, lai gan nauda man ir līdzi.

— Domāju, ka izsalkusi jūs nepaliksit. Galu galā mani krājumi der jums tikpat labi kā man.

— Izdevīgi būt modelim, vai ne?

— Iespējams. Zoja, vai šis noteikums jums ir saprotams?

— Tas nav pārāk sarežģīts.

— Vai to izpildīsiet?

— Nav nekāda prieka palikt šeit vienai. Ar jums vismaz var parunāt…

Nevarētu teikt, ka sacītais būtu apvainojošs, un tomēr Junioram Zojas pēdējie vārdi ne visai patika. Tiem piemita tāda kā nevērības pieskaņa. Viņa salīdzina to ar Georgu, vai? Georgam piemīt varens prāts, bet pārējā ziņā Juniors droši vien ir vairāk piemērots, lai pārstāvētu cilvēku dzimumu visādu Kurjeru priekšā.

Viņš tomēr pacentās aizvainojumu neizrādīt.

— Un otrais. Jūs varat iet, kur vēlaties, un darīt, ko gribat. Tikai kuģis jums ir tabu. Pie tā var pieiet klāt, bet nekādā gadījumā nedrīkst iet iekšā kuģa lūkā!

— Vai jums tur ir briesmīgi noslēpumi? Varbūt jūs esat Zilbārdis? Un kuģī atrodas jūsu nomaitāto sieviešu ķermeņi?

— Es lūdzu izturēties pret maniem vārdiem nopietni. Nedrīkst. Tur jūs uzreiz izkļūsit ārpus lauka kontroles, un… būs slikti jums, man, visai šai pasaulei.

— Tas ir pārāk nenoteikti. Kas tad ar mani notiks?

Juniors nopūtās. Viņš skumji nodomāja, ka sarunām ar

sievietēm vajadzīga daudz lielāka pacietība nekā planētu izpētei.

— Jūs acumirklī aiziesit bojā.

— Patiešām? Tādā gadījumā — paldies.

— Nesaprotu.

— Jūs man parādījāt izeju — gadījumā, ja es kritīšu galīgā izmisumā.

— Zoja!

— Vai jūs nobijāties manis dēļ? Cik aizkustinoši… Tomēr ne, diez vai. Jūs nobijāties par savu kuģi. Un pats par sevi. Tas ir tuvāk patiesībai, vai ne? Junior, es saprotu — enerģijas atbrīvošanās, ļoti spēcīgs sprādziens un tā tālāk. Bet kāpēc man jādomā par visu, kas būs pēc manis? Jūs pats un visi pārējie, kas mani nostādījuši šādā stāvoklī, — vai esat daudz domājuši par mani? Ne pārāk daudz, vai ne? Vēl pareizāk — nedomājat nemaz.

— Zoja, jūsu pārmetums ir taisnīgs, taču pirmām kārtām to pelnījis Georgs. Ticiet man, es viņu neesmu lūdzis modelēt tieši jūs, droši vien ari neviens cits to nav darījis. Bet, ja jau dzīve mums ir izvirzījusi tādus noteikumus, tad kaut kā dzīvosim — tas ir viss, ko es varu pateikt. Kas attiecas uz kuģi, tad … Vai tiešām jūs nesaprotat? Jā, kuģis kaut kādā mērā cietīs, iespējams, ka arī es, ja atradī- šos blakus. Bet tas nav galvenais. Tas, par ko jūs domājat, — jums nav izeja. Ne šis, ne arī kāds cits mēģinājums aiziet, jo Kombinators acumirklī jūs radīs no jauna. Un jūs šeit parādīsities tāda pati, kādu es jūs ieraudzīju pirms divām stundām …

— Jums taisnība, — pēc brīža atbildēja Zoja. — Es par to nepadomāju. Labi, mans drosmīgais kapteini! Apsolu pat netuvoties jūsu klosterim. Ar noteikumu, ka jūs mani neatstāsiet uz ilgu laiku vientulībā. Esmu pieradusi, ka man apkārt ir cilvēki. Kad man gribēsies palikt vienai, es jums to īpaši palūgšu.

— Labi, Zoja. Es šeit neesmu pārāk aizņemts, un ..,

— Vai pašlaik jums ir kaut kas darāms kuģī?

— Pašlaik? Liekas — nav.

— Tad atrodiet. Vai esat pārsteigts? Tieši pašlaik man jāpaliek vienai. Piekrītiet — man ir par ko padomāt.

— Es saprotu. Labi. Es sev darbu atradīšu. Kad gribēsit mani redzēt, atnāciet… atnāciet pie dīķa. Tur es jūs ieraudzīšu, neizejot no kuģa.

— Labāk tā: atnāciet pie manis pusdienās. Varat paķert līdzi jūsu krājumus. Bet līdz pusdienām nodarbosimies katrs ar savu darāmo. Norunāts? Tādā gadījumā es neatvados.

* * *