Treršā pakāpe

Tādā saimniecībā kā kuģis, ja vien ir vēlēšanās, darbu var atrast vienmēr. Pirmām kārtām nepieciešams pārbaudīt Kristāla stāvokli: vai ar augošo mazuli viss ir kārtībā, vai nav nepieciešama cilvēka iejaukšanās. Mazulim tā nebija vajadzīga. Jo labāk. Juniors tomēr nosēdēja vairāk nekā stundu remontnodaļā pie inkubatora: šeit viņš neatļāvās ne mazāko paviršību, jebkura nolaidība vēlāk varēja maksāt pārāk dārgi. No remontnodaļas viņš devās uz aparātu telpu. Atplombēja durvis, kas pēdējo reizi bija noslēgtas vēl uz Zemes, un tūlīt pat nodiktēja ierakstu žurnālā, kas un kāpēc tas ir izdarīts: jāsāk sagatavošanas darbs Kristāla nomaiņai. Nodalījums bija šaurs, tur vajadzēja pārvietoties uzmanīgi, iepriekš apdomājot katru soli, katru kustību. Lai piekļūtu vien Kristāla kapsulai, bija vajadzīgas ne mazāk kā desmit minūtes. Pagaidām bija jāveic ne jau pats sarežģītākais uzdevums. Kapsula bija jāiztīra no vecā Kristāla paliekām, no putriņas, kurā tas pārvērties, — to vajadzēja pārsūknēt mazā metāliskā konteinerā, kas pēcāk jāatdod Gudriniecei analīzēm un atlikuma utilizācijai. Kosmoss nav tā vieta, kur kaut kas var pazust tāpat vien, to var atjauties tikai Zemes apkaimē. Pēc tam vajadzēja kapsulu izmazgāt, lai tā būtu gatava pieņemt jauno iemītnieci. Darbs nebija pārlieku steidzams, bet, ja reiz iegadījies brīvs laiks, kāpēc tad nepaveikt visu savlaicīgi?

Pirms mazgāt kapsulu, Juniors atcerējās, ka šodien vēl nav brokastojis. Un velti. Pusdienas paliek pusdienas, bet ēst gribas pašlaik. Viņš palūdza Gudrinieci sagatavot kaut ko vieglu un brokastoja savā kajītē: viņu bija lūguši atrasties kuģī, un viņš bija nolēmis no tā neiziet līdz pusdienām. Vienīgais, ko viņš brokastlaikā atļāvās, — ieslēgt apskates ekrānus. Tajos bija redzams vai viss parks. Gandrīz tūlīt viņš ieraudzīja Zoju — iznākusi no mežiņa, viņa lēni, nolaidusi galvu un vicinot kaut kur nolauztu zariņu, devās pie dīķa, iemeta tajā zariņu un apsēdās pie pašas ūdens malas, uzvilka kleitu pār ceļiem un, ar rokām atbalstījusi galvu, neatraudamās lūkojās ūdenī. Junioram kļuva viņas žēl, neizturami žēl. Georgs bija kaut ko izdomājis aplam, un apbrīnojami, ka tāds eksperiments vispār bija atļauts. Lai gan… Ja to izstāsta vispārējos vilcienos, tas viss sanāk gludi un jauki: kopā ar floras un faunas pārstāvju modeļiem tiks radīti ari cilvēku modeļi, lai mūsu pasaules aina būtu pilnīga. Ļoti pieklājīgi. Kam gan ir žēl modeļu? Tie taču nav dzīvi. Tā domā visi, lai gan neviens nezina, kur beidzas nedzīvais un sākais dzīvais. Nē, teorijā viss ir pilnīgi pieļaujams. Bet praksē — pašlaik tas Junioram bija pirmais gadījums. Un viņš, atklāti sakot, tagad nezināja, ko lai iesāk.

Zoja joprojām sēdēja, kad viņš nopūties Izslēdza ekrānus un devās uz aparātu nodalījumu. Tur viņš noņēmās līdz pašām pusdienām. Tad pieprasīja Gudriniecei uztura

devu un gandrīz skriešus metās pie lūkas.

* * *

Zoja viņu sagaidīja mājas priekšā. Juniors ieskatījās viņas sejā, bet tā arī nevarēja saprast, cik smagas bijušas viņas domas un pārdzīvojumi, vai daudz viņa raudājusi, ko un kā nolādējusi. Bet iespējams, ka, apsvērusi visu, ir samierinājusies ar modeļa lomu — mākslīgi radītā būtne ar īsu mūžu. Sievietes sejas izteiksme bija bezrūpīga, acis — skaidras, runa — nosvērta un rāma.

— Ak, Junior, vai jūs esat ielūdzis viesus? Kāpēc tad šī pārpilnība? Saprotu, mūžsenais vīrieša — ieguvēja un apgādnieka — instinkts. Nekas, pārpalikumu ieliksim ledusskapī, noderēs nākamreiz. Es redzu, ka jums te viss ir pagatavojams uz ātro. Protams, ceļā jums nav laika ar to noņemties. 2ēl, tas neļaus man pilnībā pierādīt savu mākslu. Es gatavoju garšīgi. Diemžēl jūs uz Zemes neesat bijis pie mums ciemos. Nekas, pēc tam kad atgriezīsities, noteikti atnāciet. Mēs jūs lieliski pamielosim. Es… vai viņa, nezinu, kā lai tagad saka. Bet jums nekādas starpības nebūs.

Tā pļāpādama, Zoja uzkāpa pa lieveni un iegāja virtuvē, Juniors tai sekoja kā piesiets. Tur, uz plīts, kaut kas bija gandrīz gatavs, vilinoši smaržoja, Juniors norija siekalas. Patiešām žēl, ka neko nevarēja nogaršot.

— Jūs neiebildīsit, ja es aplūkošu jūsu krājumus?

Viņš atvēra ledusskapi un apskatīja tā saturu. Viss izskatījās tieši kā uz Zemes. Lieliski nostrādāts. Tiesa, produktu nemaz nebija tik daudz.

— Vai tas ir viss?

— Es jums jau teicu. Junior, sakiet — cik ilgi mēs šeit dzīvosim?

Juniors atbildēja pēc brīža:

— Līdz remonta beigām vēl… vēl aptuveni trīs nedēļas.

— Bet pēc tam? Jums taču būs jālido tālāk?

— Ē… Nu, stingri sakot…

— Vai šī pasaule tā arī paliks? Piedodiet, es jau aizmirsu: visa šī pasaule un es tās ietvaros — mēs varam eksistēt tik ilgi, kamēr jūs ar savu kuģi mūs uzturat. Tātad aizbraucot jūs iznīcināsit šo lielisko zemes stūrīti?

Juniors klusēja.

— Vai arī mani? Un jums nebūs manis žēl?

Novērsies viņš raudzījās pa logu.

— Junior, nogalināt sievietes — tas ir ļoti slikti.

«Tu jau neesi sieviete!» viņš gribēja atcirst, bet tā vietā iesaucās:

— Dieva dēļ, izbeidziet taču!