Treršā pakāpe

— Visu mūžu lepošos ar to, ka jūs pēdējo reizi pirms starta brokastojāt pie manis. Vēl vairāk: pēdējo nakti uz mūsu planētas jūs pārgulējāt manā dārzā … — Viņa pasmaidīja. — Lai gan nē. Nebaidieties. Es to nevienam nestāstīšu. Gluži otrādi. Klusēšu. Kas gan noticēs, ka tas noticis vienkārši tāpat. Pietiktu, ja Georgs no kāda padzirdētu pat vismuļķīgāko tenku, lai… — Viņa krasi pārmainīja tēmu.

— Jūs jau saprotat, es jokoju. Teku jau, teku. Varu iedomāties, cik jūs esat izsalcis, bet es te pļāpāju. Mīļais Junior, neapvainojieties. Tātad — kafiju, sviestmaizes… Bet vispirms — salātus.

Juniors tikai pamāja.

— Vai jums būtu kādi iebildumi pret zivi? Mums ir lieliska zivs.

■— Zivs? …

— Tātad — nolemts. Vārdu sakot — jūs kapitulējat. Pa- dodaties uzvarētāja žēlastībai.

Juniors pacēla rokas:

— Ar prieku.

— Jūs rīkojaties pareizi — tik un tā nāktos atzīt sakāvi, tikai pēc veltīgiem upuriem. Jums par balvu es tūlīt pat pēc brokastīm uzmodināšu Georgu, ja jau viņš tik nepieciešams. Un jūs nemaz nezaudēsiet laiku. Ēdienreizēs Georgs tik un tā nekad nerunā par darbu.

Viņa apveltīja Junioru ar vēl vienu smaidu un nozuda namā. Skaista sieviete, nodomāja Juniors. Atceros, kā viņa toreiz uzkāpa uz lieveņa. Gandrīz tāpat kā tagad. Jocīgi. Satikt pazīstamu cilvēku tur, kur negaidi nevienu citu kā tikai Kurjeru, pie tam arī to patlaban negaidi.

Taču ne jau cilvēku, kas gan viņa par-cilvēku! — viņa galvā atkal uzplaiksnīja doma un atkal apdzisa, jo ienāca Zoja, sev priekšā stumdama galdiņu, uz kura viss jau bija sagatavots brokastīm. Dažnedažādi trauki, pilni un tukši, bet vidū — porcelāna kafijas kanna, no kuras izplatījās patīkama smarža. Zoja ātri visu, kā pienākas, uzklāja, apsēdās un pasmaidīja.

— Jūs esat mans ciemiņš, tāpēc es jūs apkalpošu.

Juniors tikai pamāja, nez kādēļ plati pasmaidīja, nezinādams, ko tādā situācijā pieņemts atbildēt: mežonis, aizmirsis visu… Zoja kaut ko uzlika uz viņa šķīvja, pēc tam vēl un vēl, ielēja kafiju — nāsīs ieplūda garšīga smarža. Juniors nedomādams pasniedzās pēc tasītes, pacēla to pie lūpām. Nesen apdedzinātās delnas virspuses sārtā švīka atradās acu priekšā. Roka notrīcēja. Lēni izslējies, viņš nolika tasīti vietā.

— Paldies, Zoja …

Viņa aizvainoti savilka uzacis.

— Vai ijr kādas pretenzijas pret recepti? Bet varbūt jūs vispār kafiju nedzerat? Varbūt tēju, sulas …

— Nē, Zojiņ. Jūsu burvīgums gandrīz vai piespieda mani aizmirst… (ko tad aizmirst, velns parāvis?) manu diētu. Tā ir neizbēgama pirms tāda starta, kas gaida mani…

— Vai patiešām starta dienā jāgavē?

— Tieši tā! Vai tad Georgs jums nav stāstījis?

— Nē. Bet es viņam pavaicāšu. Cik muļķīgi… Vismaz pagaršojiet kaut ko, Junior. Lai man neliktos, ka jūs esat nez par ko apvainojies.

— Zoja, ko jūs. Par ko gan es būtu varējis apvainoties?

•— Nezinu. Gadās … Varbūt jūs mulsina tas, ka es jūs pieņemu bez Georga? Bet viņš taču ir mājās, viņš tikai guļ.

Kā tad, nodomāja Juniors, viņš jau nu guļ. Lai gan ari tā varēja būt — Georgs varēja Kombinatoram uzdot arī pats savu matrici, no viņa bija sagaidāms viss, tagad es to esmu sapratis …

— Un tad? — viņš skaļi atbildēja. — Kāpēc gan viņa prombūtnei būtu mani jāmulsina? — Viņš pacentās iespējami apburošāk pasmaidīt. — Iespējams, gluži otrādi, ka tas dara mani drosmīgāku! Bet jūs ēdiet, Zoja, lai jūs nemulsina mana atteikšanās: tāda ir nepieciešamība. Goda vārds, es ar vislielāko prieku būtu jums pievienojies.

— Es patiesi esmu izsalkusi… — Viņa uzlika uz sava šķīvīša kaut ko zaļu un baltu.

— Atļaujiet jums pakalpot.

— Ar prieku … Jā, lūdzu … Nē, to — vēlāk …

Juniors viņai ielēja kafiju. Roka netrīcēja. Taču sirds

joprojām mežonīgi sitās krūtīs. Kas tā par pasauli! Tādas provokācijas! Vēl sekunde — un es būtu izdzēris. Un visam beigas. Nē, ne jau visam, tikai man. Izdedzinātu. Lai arī ūdens šeit ir dabīgs, taču kafija droši vien tāda pati kā viss pārējais. Būtu saraustīts gabaliņos. Un Zojai brokastu vietā vajadzētu šeit iztīrīt…

— Par ko jūs smaidāt, Junior?

— Tāpat vien, varbūt par to, ka jūs mani turat aizdomās, it kā es būtu apvainojies. Vai arī par pieķeršanos etiķetei.

— Nezinu … Jums varēja būt kādas … personiskas attiecības ar Georgu. Vai zināt, viņam nav viegls raksturs. Dažkārt pat man mēdz būt grūti kopā ar viņu. Reizēm arī darbā.

— Darbā viss var gadīties.

— Un tomēr raksturs viņam nav no vieglajiem… Vai jums nav bijis ar viņu nekādu sarežģījumu?

— Kādēļ gan?

— Vai atceraties — ballē mēs ar jums dejojām, pēcāk mazliet papļāpājām …

— Un tad?! Vai tas, jūsuprāt, varēja viņam nepatikt? Vai viņš jums šajā sakarā ir kaut ko teicis?

Pēc brīža Zoja atbildēja:

— Pašlaik ir tieši tāds posms, kad mēs ne pārāk daudz sarunājamies. Ja viņš ir aizņemts ar nopietnu darbu, tad mājās kļūst gandrīz vai mēms. Nē, viņš man nav bildis ne vārda. Es domāju — par mums abiem.

— Piedodiet.

— Par ko gan?

— Vai jums vēl kaut ko piedāvāt?

— Paldies, esmu paēdusi. Es neatļaujos daudz ēst. Ak, šī līnija …

— Es teiktu, ka jums tā ir ideāla.

— Paldies par komplimentu, patiešām cenšos, lai man tāda būtu.

— Vai tas ir tik svarīgi?