Treršā pakāpe

Viņš atbalstījās uz elkoņa. Mēness gaisma nez kāpēc satrauca, sirds sāka klauvēt spēcīgāk. Tur augšā kaut kas bez skaņas pazibēja — vai sikspārnis? Pūce? Dzīvība neguļ … Tālienē noskanēja apslāpēta šķindoņa un apklusa. Nošalca un pierima čaboņa. Kaut kas notiek. Vai realizējas trešā pakāpe? Starp citu, vai es tiem netraucēju? Nē, jo tad Kombinators būtu brīdinājis par traucējumiem. Diez vai trešajā pakāpē ir kaut kas cilvēkam bīstams — tajā taču viss ir domāts tieši cilvēkam. Man. Jo citu cilvēku šeit nav, aizmiegot nodomāja Juniors.

* *

Vēl nepamodies, viņš sajuta sev pievērstu skatienu. Ciešu. Vērtējošu. Acumirklī iedarbojās izlūka reflekss, un ar zibenīgu kustību Juniors aizvēlās metrus trīs sāņus, vienlaicīgi atbrīvojoties no guļammaisa un meklējot ieroci, kura nebija. Pieplacis zālei un gatavs lēcienam — vai nu ienaidniekam virsū, vai prom no tā —, viņš paskatījās.

Sieviete smējās.

Sieviete.

Karstas tirpas pēkšņi pārskrēja ķermenim. Aizrāvās elpa. Sirds sāka neprātīgi dauzīties. Sejā… Juniors nezināja, kāda izteiksme pašlaik bija viņa sejā. Un labi vien, ka nezināja.

Sieviete gandrīz pārstāja smieties, spriežot pēc pagaisušā smaida un rūpju pilnajām acīm, pat mazliet izbijās. Taču tūlīt pat neizturēja un no jauna sāka smieties. Bet apjukušais Juniors joprojām nekustēdamies gulēja, pie- placis zālei. Sieviete, kas bija pietupusies uz ceļgaliem, piecēlās un izslējās — gara un slaida, vieglās, baltās drānās, basainītēs, kas pilnībā atbilda laika apstākļiem. Tā nebija Leda. Cita, bet pazīstama. Kas?

Viņa piegāja pie Juniora, noliecās un sniedza roku.

— Kā jūs izbijāties! Tas bija smieklīgi. Celieties taču augšā! Vai jūs esat nolēmis tā arī nomirt pie manām kājām?

Juniors neveikli piecēlās. Viņš bija tikai peldbiksītēs (labi, ka vismaz tās nebija novilcis, viņš novēloti sapriecājās, kas gan varēja kaut ko tādu paredzēt?…). Piecēlās un nostājās viņas priekšā un, skatienu nenovērsdams, pamazām sāka pazīt. Tomēr viņa to pazina pirmā.

— Junior! … Vai tad jūs mani nepazīstat? Es esmu Zoja! Pamostieties taču! Labrīt!

— Jā, — lēni, it kā šaubīdamies atbildēja Juniors. —Jūs esat Zoja. Protams.

Viņš iekšēji saspringa, gaidot veselu virkni jautājumu, kurus viņas vietā būtu uzdevis jebkurš, — kur un kāpēc viņi te atrodas, ko vispār tas viss nozīmē, vai nu mazums jautājumu var rasties tādā situācijā. Un ko viņš atbildēs? Ka tā ir Kombinatora neparedzēta virsprogrammas pārbaude, ka viss notiekošais ir Kombinatora darbības rezul-' tāts? Vai apliecinās, ka pats neko nesaprot un nemaz nav gaidījis viņu šeit satikt (tā būtu tīrā patiesība), tāpēc pats nav spējīgs neko paskaidrot? Vai improvizēs vēl kaut ko? Vienā sekundē galvā noplaiksnīja šīs domas, pēc tam patiešām atskanēja jautājums, taču tāds, kādu Juniors pat paredzēt nebija varējis:

— Junior, kā jūs šeit nokļuvāt? Es briesmīgi brīnījos, ieraudzījusi jūs guļam dārzā. Un tas… — viņa slaidi pamāja ar roku uz kuģa pusi, kas stāvēja savā likumīgajā vietā, būdams visas šīs pasaules centrs un esamības avots. — Kāpēc jūs nolēmāt nolaisties tik tuvu mājai? Vai kaut kas ļoti steidzams? Manuprāt, tāda nolaišanās ir atļauta tikai ārkārtējos gadījumos. Vai jums tik neatliekami kļuva vajadzīgs Georgs? Nabadziņš droši vien vēl guļ, domāju, ka tikai rīta pusē likās gulēt, viņam bija tik daudz jezgas ar visu aparatūru… Jā, ko tad mēs stāvam? Jūs varat man pārmest viesmīlības trūkumu, bet, goda vārds, tas tā

nav. Ejam, Junior. Esmu izbadējusies, laiks brokastot, Priecājos, ka iegriezāties pie mums, pie tam tik neparastā veidā. Jo mēs līdz šim taču vēl neesam pa īstam iepazinušies, vai ne?

Joprojām runādama, viņa viegli paņēma Junioru zem rokas un uz viņa lūdzošo skatienu (velns dīdīja vakar atstāt apģērbu augšā kajītē) tikai papurināja galvu:

— Ko jūs, Junior, izbeidziet. Mēs visi te tā staigājam. Vasara paliek vasara, reizē ar temperatūru mainās arī pieklājības normas, vai ne?

Viņas siltās, mīkstās rokas pieskāriens bija kā pletnes cirtiens, taču Juniors nesaprata tādas reakcijas iemeslu — vai tāpēc, ka sieviete pa ilgiem laikiem pirmo reizi atradās blakus un pieskārās viņam? Varbūt arī pavisam kas cits: ja padomā, tad vai tā maz ir sieviete …

Viņi gāja pa labi iemīdītu taciņu, skaidrs, ka pa to staigāts ne jau pirmo dienu. Pirms dažām stundām seit nebija nekādu taku, jo pats Juniors tās nepaguva iestaigāt, bet cits neviens to izdarīt nevarēja. Sievietes tikai vēl trūka mūsu pasaulē. Ievas. Jaukus pārsteigumus sagādā Svētlai- mības zeme … Junior, tu esi izdomājis draņķīgu nosaukumu, labāk to nelietosim.