Treršā pakāpe

Tas bija tik burvīgi, ka viņš pēkšņi nodomāja: paklau, vai man nepalikt šeit ilgāk? Kaut ko tādu jau vairs nekur un nekad nebūs lemts piedzīvot. Vai es patiesi to nebūtu nopelnījis no Mātes Zemes? Lai allāhs ar to Kurjeru, ja neesam līdz viņiem izauguši, tātad — nodzīvosim arī bez viņiem, vienalga, ja mēs tos neatradīsim, tie atnāks pie mums, kad uzskatīs par vajadzīgu. Neba indiāņi atklāja Veco pasauli, un ne jau havajieši atpeldēja pie Albiona krastiem, visam jānotiek likumsakarīgi. Palikt šeit. Protams, ne jau uz visu mūšu — apniks. Bet, ja neapniks, tad var arī pavisam. Viens pats? Nu un tad, ka viens pats, jo visa disharmonija, neiekārtotība un nelīdzsvarotība dzīvē nāk no sievietēm. Pat no labākajām. Citiem vārdiem, pat Leda dzīvē ienesa jukas un šaubas. Bet droši vien labākas par Ledu nevienas nav. Man nav, domāja Juniors. Neaptveramā attālumā no Ledas un no visa, ko viņš zināja un būtu varējis kādreiz uzzināt, tagad un šeit varēja sev pateikt: nē, tik un tā tu nemetīsies pie viņas, jo viņas nav visā šajā izplatījumā, bet tas ir bezgalīgs — tāpat kā jebkurš cits izplatījums. Lai gan viņa ir vislabākā, es nevarēju … Katru reizi viss sākās no gala, un bija nevis vienkārši labi, bet gan neiedomājami labi, bet pēc tam, pašā visīstākajā brīdī… Asaras, asaras … Nē, tā nevarēja dzīvot. Negribu un nedzīvošu.

Juniors pārtrauca pats sevi un atkal sāka domāt par to, cik lieliski būtu bijis palikt šeit uz visiem laikiem. Ar prātu viņš saprata, ka nevarēs, bet dvēselē — gribēja un ticēja, ka tas pašlaik un vienmēr viņam būs vajadzīgs. Tādas domas bija patīkamas ar savu noteiktību un mieru.

Patiešām, kas ir nepieciešams Svētlaimības Zemes eksistencei? Tikai enerģija. Shēmas noteikti Junioru pārdzīvos. Arī visa pārējā aparatūra. Pēc ilga pārtraukuma uz Zemes atkal bija iemācījušies darināt kārtīgas lietas. Visam, kas pašlaik bija ap viņu, piemita garantēti ilgs mūžs. Tiesa, tas nespēja ne nodrošināt, ne uzturēt paša Juniora eksistenci: viņš šeit nav ne mednieks, ne zvejnieks, ne arājs un pat ne ražas novācējs. Taču krājumu uz kuģa pietiks ilgiem gadiem ducim tādu ēdāju kā viņš, bet gan gadu gaitā izdomās vēl kaut ko. Te ir ūdens. Nē, šeit var dzīvot. Pilnīgā drošībā. Planēta ir neparasti mierīga — liekas, šeit nekad nekas nenotiek pat aiz nesagraujamā aizsargkupola. Vai pietrūks cilvēcisku kontaktu? Ak dies, otrajā tilpnē glabājas, ierakstīta Kristālos — vārdos un attēlos —, gandrīz vai visa pasaules kultūra, simt mūžu nepietiks, lai to visu izmantotu. Jo vairāk grāmatniekam. Eet Juniors, neraugoties uz profesiju, bet, iespējams, tieši pateicoties tai, bija grāmatnieks un nereti ar ironiju domāja, ka viņa draugu un labu paziņu lokā ir daudz vairāk literāru varoņu nekā reāli dzīvojošu cilvēku, ka tos, literāros, viņš gan vairāk pazīst, gan labāk saprot un var no tiem iemācīties vairāk nekā no dzīvajiem. Tā ka par kontaktu trūkumu vai sliktu sabiedrību viņš nekādi nevar žēloties.

Juniors to pārdomāja ilgi, grūti pateikt, cik tieši, iespējams, dažas stundas. Atkal iedzēla ods, kas bija viņu sameklējis arī šeit. Juniors automātiski iznīdēja nemierīgo kukaini, un ods tūlīt atkal radās no jauna. Tad viņa domas aizklīda citur.

Ko tas nozīmē? Es nositu odu, bet tas izveidojies atkal. Kāpēc? Atbilde nāca pati. Programma paredz noteiktu, galīgu odu daudzumu, to nebūs ne par vienu mazāk un ne vairāk, bet tieši tik, cik pēc šīs programmas nolikts dotajā apjomā. Un ne tikai odu, bet arī koku, ežu un spāru, un zāles stiebru, un ābolu ābelē. Šeit ir nevis varbūtību un nejaušību pasaule, bet precīzi aprēķināts noteiktības un stabilitātes novads. Vilki var rīt avis, cik uziet, — tāpēc avju nekļūs mazāk. Un tas nez kāpēc ir nepatīkami. Jo jāizdara secinājums, ka tu šajā pasaulē neesi saimnieks, tu neko un nekad nevarēsi tajā izmainīt, tikai dzīvot, taču šī pasaule eksistē neatkarīgi no tavām vēlmēm. Neraugoties uz to, ka tu šo pasauli radīji pēc savas gribas, liki, pat pavēlēji tai realizēties un jebkurā brīdī ar tādu pašu vieglumu vari to iznīcināt. Neko teikt, interesants visvaris, nodomāja Juniors, vari radīt un iznīcināt, bet neesi spējīgs to izmainīt pat par vienu pašu odu, par vienu pašu nieka zālīti…

Starp citu, varbūt tā nemaz nav? Iedomājies tikai — ods!

Juniors piecēlās, pastiepās līdz zaram, apņēmīgi to nolauza un tūlīt pat, it kā baidoties apdedzināties, nosvieda zālē. Zars gulēja, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš pārlaida skatienu no tā uz lūzuma vietu un atpakaļ. Viss palika pa vecam. Juniors kļuva mundrāks: kā redzi, ne viss ir tik briesmīgi. Ods — tas vēl nekas, taču koks tā arī palicis ar nolauztu zaru, un zars guļ zemē. Tātad kaut ko tu spēj arī šeit. Protams, ja būtu zinājis tikpat, cik zināms visam milzīgajam institūtam, kas radījis Kombinatoru, jautājumi atkristu, bet tu nezini, un paldies dievam, ka tā.