Treršā pakāpe

Viņš skumji pavīpsnāja. Uzskatīsim, ka tavas problēmas ir atrisinātas, bet savējās lai viņi risina paši. Kas attiecas uz tevi, tad tu būsi kā piekomandēts viņiem, jo pašlaik jau esi sapratis: tev nepietiks spēka likvidēt pasauli ar dzīviem cilvēkiem. Un tevi gaida eksistence šajā citu labi izdomātajā un tevis iedzīvinātajā pasaulē dieva tā kunga lomā, kurš visu šo pasauli saglabā un uztur, var visu, bet sirdsapziņa tam neatļauj izdzīt jauno pāri no paradīzes, un no cilvēku mēroga tas turpināsies bezgalīgi. Jā, tevis paša, tavu roku radīts jautrs notikums. Ja jau šī pasaule bez uzraudzības nevar eksistēt, tad esi tik mīļš un strādā, parādi savu varenību.

— Gudriniec, — viņš uzsauca, it kā sēne atrastos citā istabā, it kā tās mikrofoni nebūtu izvietoti visās kuģa telpās. — Es eju gulēt. Savas nervu zāles vari pietaupīt labākiem laikiem. Bet izdari tā, lai es ātrāk aizmigtu. Un nemodini, lūdzu, ja vien nesāksies pasaules katastrofa. Vai

man nav tiesību mierīgi izgulēties?

* * *

Un tomēr viņu pamodināja. Tiesa, ne jau naktī: no rīta, kad, hipnorada ieaijāts, Juniors gulēja visciešākajā miegā. Skaņa un jautra balss atskanēja tepat, pie pašas auss:

97

— Kaptein! Jūs esat nogulējis visu pasauli! Uū! Junior, vai esat dzīvs? Feodāli tāds, taču parādieties! Es gribu brokastot, un man ir garlaicīgi!

4-759

Pirmais, ko Juniors izjuta, bija šausmas. Zoja šeit? Uz kuģa? Tūlīt būs sprādziens!…

Jau pielēcis kājās, viņš attapās. Protams, ka nebija kuģī ņekādas Zojas, bet viņas balss skanēja no ārpuses, caur kuģa ārējo noklausīšanās sistēmu. Lieliski, ļoti noderīga iekārta!

— Zoja! — viņš uzsauca, aizmirsis, ka viņa to nekādi nevar sadzirdēt. — Zoja, vienu sekundi, es tūlīt… acumirkli!

Viņš veica savu tualeti tādā ātrumā, it kā dzīvot būtu atlicis dažas sekundes un viņpasaulē neskuvies nekādi nevarētu ierasties. Pat nepaguvis sasveicināties ar Gudrinieci, izlēca uz apskates laukuma. Lejup laižoties, viņam likās, ka lifts šoreiz darbojas pārāk lēni. Beļdzot!

Viņš nolēca uz zemes un metās tai klāt. Zoja stāvēja — spirgta un jautra, it kā nekas nebūtu noticis — nekādu pārdomu, nekādu traģēdiju —, mierīga, laimīga, bezrūpīga. Viņa smējās.

— Junior, tagad es saprotu, kāpēc jūs lidojat vienatnē. Lai jums netraucētu gulēt!

Viņš pieskrēja tai klāt, gribēdams kaut ko izdarīt — satvert aiz rokas, varbūt apskaut… Pašā pēdējā brīdi saprata: nedrīkst! Nu un tad, ka viņa ir šeit; iespējams, tikai tāpēc Zoja izskatās tik apmierināta, ka ir atguvusi savu acuraugu Georgu, un atnākusi tikai, lai uzlūgtu Junioru uz ģimenes brokastīm: droši vien tā pieklājas… Viņš atcerējās visus savus vakardienas spriedumus. Velns rāvis, droši vien nevajadzēja nākt laukā! Pilnīgi zaudējis kontroli pār sevi…

Viņam bija jāpiepūlas, lai izliktos pilnīgi mierīgs, un viņš pārvaicāja it kā starp citu:

— Zoja, vai jūs esat viena?

— Vairs ne! — Viņa joprojām smaidīja. — Jūs atkal esat kopā ar mani.

— Es domāju par …

— Es saprotu, Junior, par ko jūs domājat, — viņa sacīja, tagad jau kļūdama nopietnāka. — Man bija pietiekami daudz laika, lai šo to saprastu. Kā teica senatnē — ne velti es tik ilgu laiku esmu tīrījusi sava vīra cepuri… Vai jūs domājat par Georgu? Neuztraucieties, Junior, — viņa nebūs.

— Kāpēc jūs esat tik pārliecināta? — viņš neviļus noprasīja, jau ar pašu intonāciju parādot, cik ļoti viņu šis jautājums interesēja.

— Ir nekļūdīga pazīme. Junior, neraizējieties, tā neattiecas ne uz zinātni, ne uz tehniku, tā ka jūs to tik un tā neatklāsiet. Ja šeit būtu jāparādās Georgam, tad te jau no paša sākuma noteikti būtu bijis klāt Binoms.

Es nesaprotu, — Juniors atklāti sacīja.

— Binoms ir pūdelis. Es galvoju: ja Georgs kādā situācijā varētu arī aizmirst mani, tad Binomu — nekad. Man liekas, tāda mīlestība • kā viņiem starp cilvēkiem nav iespējama. Ja Georga parādīšanos kaut kas varēja aizkavēt, tad uz suni tas taču neattiecas? Bet Binoma nav. Nav arī nekā no viņa mantām: ne matrača, ne servīzes … Mani tas pilnīgi pārliecina.

— Arī mani, — atbildēja Juniors, beidzot pasmaidīdams, kā arī būtu jāsmaida cilvēkam, redzot sievieti, kas viņam nemaz nav vienaldzīga. — Esmu jūsu rīcībā.

— Jūs būsiet man vajadzīgs un negaidiet žēlastību. Ak, Junior, jūs negaida salda dzīve. Jūs pagūsit simtreiz nolādēt likteni par to, ka tas jums devis kaimiņos skaistu sievieti.

«Kaimiņos» — Juniors sevī atzīmēja. Mans statuss ir apzīmēts pilnīgi viennozīmīgi. Un viņai ir tūkstoškārt taisnība. Kaimiņš paliek kaimiņš un nekas vairāk. Man patīk skaidrība.

— Gluži otrādi, — viņš skaļi teica, — būšu pateicīgs savam liktenim. Atļaujiet kaimiņam painteresēties — kā jūs pavadījāt nakti?

— Man bija bail.

— Ej nu ej! No kā tad šeit jābaidās?