Treršā pakāpe

Ej tu pie velna, nelaimīgā mušmire, — gribēja atteikt Juniors, bet tomēr savaldījās: sēne nebija neko sliktu domājusi, teica to, kas viņai bija jāsaka, bet diez vai tai bija saprotami visi cilvēka psihes sarežģījumi, vēl vairāk — cilvēcīgas būtnes emocionālā puse. Lai gan — kas zina, sēnes bija gudras, un tomēr — ne jau cilvēki tās konstruējuši … Tāpēc Juniors miermīlīgi atbildēja:

— Lai tas tevi, Gudriniec, neuztrauc. Ārstēšanās nav nepieciešama. Iemesli man ir zināmi, un es tos kontrolēju.

— Vai nevēlies tos nodot manā kontrolē?

— Nav vajadzības, — atbildēja Juniors. — Gaidu aparātu rādījumus.

Juniors klausījās Gudrinieces nosauktajos skaitļos un domāja, aplēsa starpību, pārdomāja attīstības tendences. Skaitļi ir kaut kas fundamentāls: viss kļuvis uzreiz daudz uzskatāmāks. Kas tad mums ir? Kupola iekšpusē mazliet paaugstinājies gaisa miklums. Dabiski, arī pašlaik tas tik tikko sasniedz normu, tā ka var gaidīt vēl nelielu pieaugumu, bet tad, ja mitrums pieaugs vēl tālāk, varēs rīkoties. Jā, mazā pasaule uzvedas kā labi audzināts zēns. Bet ar ko mūs iepriecēs visa pārējā planēta?

Juniors uzmanīgi ieklausījās. Ārpus kupola atmosfēras spiediens bija mazliet krities. Būtu bijis muļķīgi domāt, ka tas allaž paliks nemainīgs. Nenozīmīgi bija pieaudzis enerģijas patēriņš kupola konfigurācijas uzturēšanai. Arī tas bija gluži dabiski: atmosfēras spiediena izmaiņas radīja vēju, gaisa masa no vienas puses spieda uz kupola virsmu, no otras radās zināms retinājums, kas arī izsauca enerģijas patēriņu. Vēja ātrums? Tas nav nopietni, to mēs varam līdzsvarot: te, zem kupola, organizēsim lokālu tāda paša ātruma vējiņu, kas atbalstītu kupolu no iekšpuses; šķiet, tas pat būtu patīkami. Labi, bet kas notiek ar grēdu?

Ar grēdu bija iznācis dīvaini: tās it kā vispār nemaz nebija. Citiem vārdiem — aparāti to nemaz neuztvēra. Tas nozīmēja, ka tie nevarēja uzrādīt, vai tā ir augusi vai ne, tuvojusies vai palikusi uz vietas. Ja var ticēt aparātiem, tad grēda vispār neeksistē. Ja tic paša acīm, tad tā ir pilnīgi reāla parādība. Lai par to pārliecinātos, Juniors dažas minūtes saspringti ieskatījās violetajā krēslā ārpus kupola. Kā vienmēr, pietiekami skaidri kaut ko atšķirt nebija iespējams, vajadzēja vismaz sagaidīt nakti, kad pašu spīdeklis vairs netraucētu. Bet arī pašlaik acis pilnīgi pārliecinoši rādīja, ka tā dēvētais objekts «grēda» patiešām eksistē. Ko tas varēja nozīmēt?

Juniors paraustīja plecus. Gribot negribot nācās pieņemt noteiktu un svarīgu lēmumu. Vai ticēt acīm, vai paļauties uz aparātiem. Ticēt acīm likās tā kā dabiskāk. No otras puses, tā bija sarežģītas sistēmas sastāvdaļa, kurā ietilpa psihe un Juniora vispārējais stāvoklis, kas uztrauca Gudrinieci, kā arī daudz kas cits. Kaut kas šajā sistēmā varēja kļūdīties, taču — kas tieši — grūti pateikt, jo atšķirībā no cilvēka radītajiem mehānismiem un aparātiem viņš pats nepakļāvās tik vieglai, ātrai un viennozīmīgai kontrolei. Tadai pakļāvās iekārtu un aparatūras komplekss. Tur viegli varēja atrast bojājumu, nomainīt detaļu vai bloku, kas izgājis no ierindas, un aparāti atkal atgūtu precizitāti, bet tu — ticību tiem. Tā ka droši vien tomēr vajadzēja uzticēties aparātiem. Tie nepazīst nekādas optiskas ilūzijas, tiem neeksistē mirāžas, viņi nav tik lētticīgi kā to radītājs — cilvēks; starp citu, tie jau arī tāpēc radīti, lai nevajadzētu paļauties uz paša nedrošajām sajūtām. Jā, mūsu tehnizētajā pasaulē pieņemts — un tas ir gluži pareizi — pirmām kārtām uzticēties aparātiem. Arī tagad mēs rīkosimies tāpat.

Pieņēmis tādu lēmumu, Juniors uzreiz kļuva jautrāks. Nolemts: uzskatīt, ka grēda neeksistē — un viss. Lai pilnīgi pārliecinātos, viņš tomēr pavēlēja Gudriniecei pārbaudīt visu ārējās novērošanas un kontroles sistēmu. Pārbaudīt to kārtību līdz pēdējam sīkumam. Pie reizes Juniors pavēlēja pasniegt viņam vakariņas. Kamēr viņš apēda savu devu, šoreiz nevēlējies nolaisties tuvāk dabai, Gudriniece visu bija pārbaudījusi un ziņoja, ka aparātu sistēma ir pilnīgā un absolūtā kārtībā. Tad Juniors tāpat vien, katram gadījumam pavaicāja:

— Kā tu domā — kas ir šī grēda?

Jautājums bija izteikti muļķīgs: ja jau aparāti neko neredz, tad kā gan Gudriniece vispār var zināt par grēdas iespējamo eksistenci? Tomēr Gudriniece atbildēja uzreiz un bez svārstīšanās:

— Tā ir ēna.

No negaidītības Juniors gandrīz vai palēcās.

— Tas nozīmē, ka tu redzi grēdu?

— Tiek novērota lokāla apgaismes izmaiņa. Ēna.

Patiešām — tā ir līdzīga ēnai! Kā tas Junioram pašam

nebija ienācis prātā?

— Kam pieder šī ēna? Kas met ēnu?

Gudriniece ar atbildi nesteidzās.

— Objekts ārpus redzamības.

Ja jau reiz ir ēna, tad, dabiski, jābūt arī gaismas avotam. Kas tas ir?

— Kas ir gaismas avots?

— Gaismas avots ārpus redzamības.

No tā jau nekļūst vieglāk.

— Gudriniece, ko tu pati par to domā?

Gudriniece, kā arvien, nesteidzās.

— Manā iedzimtajā un iegūtajā pieredzē tam nav analoga. Pieļāvumi var būt visdažādākie.