Treršā pakāpe

Ko vēl var izdarīt? Laikam neko… Pēkšņi un neapzināti Juniors pastiepa roku un ieslēdza lielo uztvērēju, kuru pat savā izplatījumā gandrīz nekad neizmantoja sakariem, dodot priekšroku paralauka starpniecībai. Uztvērējam piemita visaugstākā jutība, tas atmosfērā fiksēja ikvienu mikroizlādēšanos, tāpēc to ieslēgt uz planētas vispār nebija nekādas jēgas; un tomēr Juniors to izdarīja. Piepeši uzmācās dīvainas skumjas, likās, ka viņš ir pilnīgi vientuļš visā pasaulē, ne tikai šajā mazajā, bet arī visā Kosmosā un visos citos izplatījumos viņš ir vienīgais cilvēks, un nekad viņš vairs nedzirdēs citas balsis kā vien savējo un Gudrinieces, bet pēdējā tomēr nepiederēja cilvēkam un tāpēc nekliedēja vientulību, bet gan to sabiezēja. Gribējās izdzirdēt vismaz kaut ko, lai ari ne balsi, ne mūziku, vismaz metronoma vienmērīgos klauvējienus — jebkuru kaut kur vēl eksistējošas dzīvības pazīmi. Taču nebija nekā tamlīdzīga — ne vārda, ne melodijas, ne ritma; elpoja planētas atmosfēra, elpoja bezgalīgais izplatījums, murmināja starpzvaigžņu ūdeņradis, bet šeit tā starojumu uztvēra kaut kā vāji, apslāpēti, it kā no tālienes; savā izplatījumā ūdeņradis skanēja pavisam citādi — pārliecinoši un saimnieciski. Pie tam šeit. tas bija dzirdams gan stiprāk, gan pavisam vāji — līdz pilnīgam klusumam, un, spriežot pēc augšējās antenas indikatora, šis pulsācijas skaļums bija saistīts ar pilnu antenas apgriezienu ap savu asi: vai ūdeņraža starojums būtu orientēts izplatījumā? Dīvaini… Padomāsim par to vaļas brīdī.

Juniors izslēdza aparātu. Protams, viņš saprata, no kurienes radusies šī asā vientulības izjūta: viņš vairs negribēja, nevarēja būt viens, jau otro dienu viņš bija atradies Zojas sabiedrībā, un tā viņam jau bija kļuvusi nepieciešama.

Neredzot viņu sev blakus, Juniors uzreiz noskuma. Viņš ilgojās pēc Zojas, bet tomēr uztvēra to kā ilgas pēc visas pasaules. Vai sieviete var aizstāt visu pasauli? Juniors tam nekad nebija ticējis; tomēr tagad bija gatavs atzīt, ka tas ir iespējams.

Viņam ļoti gribējās pielēkt kājās un nekavējoties traukties pie viņas. Lai ieraudzītu, kaut ko pateiktu un par atbildi saņemtu kādus vārdus. Juniors izgāja uz apskates laukuma. Apstājās.

Vējš pūta vienmērīgi, un, lai gan to radīja Junioram zināmas un no viņa atkarīgas mašīnas, tas tomēr likās esam stihijas elpa, dabiska kustība, un bija patīkami, ka tāda ir. Tālu violetajā miglā aiz kupola pāris reižu kaut kas uzliesmoja gluži kā zibens. It kā tur māktos negaiss. Tagad zibeņi bija saskatāmi pietiekami labi, jo šeit, iekšpusē, jau metās krēsla, velns parāvis — kur gan palicis laiks? Vai tiešām diena pagājusi? Pa kuru laiku? Ir gan dzīve: viņš ir pilnīgi atradinājies lūkoties pulkstenī! Juniors ieklausījās: caur vēja svelpu varēja sadzirdēt lapu kluso čaboņu, viļņu šļakstus krastmalā, kas gan bija mākslīga, taču ne sliktāka par jebkuru citu. Lai nu kā, šī pasaule tomēr bija laba pasaule, kaut arī prasīja pastāvīgu uzmanību. Un šī pasaule kļuva vēl labāka tādēļ, ka tajā dzīvoja Zoja. Jā, vientulībā šeit ilgi nenodzīvosi, toreiz viņš tā velti fantazēja. Divatā — pavisam kas citsl

Lai pilnīgi nomierinātos, vajadzēja kaut ko paveikt. Kaut ko nopietnu, pamatīgu, svarīgu. Varbūt pat riskantu. Juniors pats sev pamāja. Sen jau to vajadzēja izdarīt. Iespējams, ka tieši tagad tam ir īstais laiks. Tieši tagad, kad ārējā pasaulē noris kādas pārmaiņas.

— Gudriniec! — viņš pasauca. — Vai agraplāns ir kārtībā?

Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš atkal iegāja kuģī un ārējā liftā pacēlās uz augšu. Pastāvēja blakus vieglajam agraplānam. Nekas, vējš vēl nav tik stiprs, lai lidojums būtu bīstams. Bet iepriekš mašīna jāizmēģina tepat zem kupola.

Viņš ielīda kabīnē, apsēdās, piemērojās. Tad deva komandu atvērt angāru. Bortā atvērās vārti. Viņš brauca mašīnu ārā. Antigravi strādāja droši, enerģijas resurss bija pilns. Juniors palaida aparātu dažās asās virāžās, tomēr turoties godbijīgā attālumā no kuģa. Nē, ieradumi nebija zuduši, reakcija saglabājusies, mašīna klausīja, lai gan pēdējo reizi lidojis viņš bija diezgan sen. Beigās Juniors četrsimt metru augstumā virs zemes braši ievadīja agraplānu angāra atvērtajos vārtos. Un apmierināti pavīpsnāja.

Dažas sekundes Juniors pastāvēja pie skapīša, kurā karājās hermētiskais kostīms. Negribējās to vilkt mugurā. Agraplānam bija hermētiska kabīne. Taču nebija ari ne vismazākās vēlēšanās riskēt. Vai nu mazums kas varēja gadīties. Viņš ielīda kostīmā. Aizsaitēja, aizpogāja, pārbaudīja ķiveri.

— Sakari ar mani — caur ārējo sistēmu, — viņš pateica Gudriniecei. — Aizlidoju izlūkot.

Sen jau viņš nebija dzirdējis un pats nebija izrunājis šo vārdu: izlūkot. Uz mirkli iesmeldzās sirds — varbūt tāpēc, ka visi izlūkgājieni būtu palikuši pagātnē? Ko darīt? Vai mēs tomēr neesam vairāk ieguvuši nekā zaudējuši?

— No kupola mani izlaid uzmanīgi, — viņš teica Gudriniecei. — Nezaudē pārāk daudz gaisa. Izveido lokālu plūsmu, lai mani ātrāk izsviež ārā. Kad atgriezīšos, lidošu tieši uz sienu, atver laikus, citādi man slikti klāsies.