Treršā pakāpe

Viņš zināja, ka uz Gudrinieci var paļauties: tā nekļūdīsies pat par sekundes simtdaļu, šīs sēnes tomēr bija apbrīnojami radījumi.

— Sapratu, — Gudriniece īsi atbildēja.

Juniors startēja kā iepriekš — tieši no angāra. Taisni kā svece uzgāja gaisā. Zem kupola bija kļuvis tumšs, un Juniors cerēja, ka Zoja viņu neredz debesīs un tai nebūs lieku uztraukumu. Tāpēc viņš arī aizlidoja, nepiegājis pie viņas un nebrīdinājis, lai nedotu sievietei lieku iemeslu bailēm… Ārpusē svilpa vējš. Kupols droši vien jau bija pavisam tuvu, kad mašīnu parāva. Kupolā bija atvērusies eja, tikpat neredzama kā pats kupols, bet gaisa strūkla traucās izejā — šī bija aizvēja puse, un spiediens ārpusē bija mazāks par iekšējo —, agraplānu iznesa klajumā, un pārsegs atkal kļuva necaurejams.

Juniors, uzmanīgi raudzīdamies lejup, nolidoja apli. Viņš gandrīz jau bija aizmirsis, kā izskatījās melnās smiltis. Pēc zaļās pasaules — netīkami. Un violeta migla. Viss kā agrāk. Toreiz, kad Juniors pirmoreiz bija izkāpis no kuģa, nebija šāda vēja. Un ari šīs ēnas — nebija.

113

Viņš pamēģināja noteikt attālumu līdz ēnai. Lokators to joprojām nefiksēja, tāpēc nācās tikai minēt. Cik daudz laika manā rīcībā? — Juniors padomāja. Vadoties no agra- plāna resursiem — pat diennakts. Arī savējie atļautu ne mazāk. Bet vēl eksistēja Zojas laika limits. Tu negribēji, lai viņa pārmērīgi uztrauktos. Tad arī neliec viņai to darīt. Tas nozīmē, ka jāatgriežas ne vēlāk… kā pēc divām stundām. Tagad es lidoju pa vējam, atgriezties nāksies

6-759

pretvējā. Tūlīt palūkosimies, cik ātri es varu kustēties pretvējā… Viņš slaidi pagrieza lidaparātu pretējā virzienā. Grūti noteikt. Mēraparāti man uzrāda ātrumu attiecībā pret vidi, bet uz planētas nav itin neviena orientiera. Labi, ka kuģis pagaidām redzams. Uztversim viņa antenu … Tā. Tagad ir apmēram skaidrs. Trīs pret divi. Tātad atgriezīšos par vienu trešdaļu ilgāk. Tad es varu lidot virzienā uz ēnu četrdesmit minūtes, jo atpakaļceļš aizņems veselu stundu, un vēl divdesmit minūtes man būs nepieciešamas uz vietas: ievest mašīnu, pārģērbties, aiziet līdz Zojai. Tā, ar pilnu ātrumu …

Mašīnu gandrīz nekratīja, jo nebija gaisa bedru: viss bija viendabīgs — gan atmosfēras blīvums, gan spiediens, gan ātrums … Kas notiks augstāk? Uzzināsim … Lidaparāts sāka uzņemt augstumu, Dīvaini, vējš te ir nevis stiprāks, bet vājāks. Gaisa blīvums ātri samazinās. Atpakaļ lidosim augstāk, būs ātrāk. Tātad — vējš galvenokārt pūš gar planētas virsmu. Kāpēc debesīs nav nevienas uguntiņas? Vai tie būtu mākoņi? Sen jau laiks tiem izlidot cauri, bet to joprojām nav, un nav arī redzamības …

Agraplāns kāpa aizvien augstāk. Juniors sekoja spiedienam aiz borta. Atmosfērai jau sen esam cauri, laiks nolaisties zemāk, jo šis tomēr nav kosmiskais lidaparāts, būtu zinājis — būtu paņēmis kuteri, nevis šo rotaļlietu. Tāds iespaids, ka necaurskatāmais slānis palicis lejā: virsma vairs nemaz nav redzama. Joprojām — nevienas pašas zvaigznītes. Nepatīkams izplatījums. Dīvaina planēta: no gaismas avota ne miņas, bet no šejienes es to būtu ieraudzījis, ja ne pašu, tad atspīdumu, asumu… Tātad — autonoma planēta, bārene, mūžīga violeta migla un tomēr krēsla, nevis tumsa — un ap trīsdesmit grādu pēc Celsija…

Gan jau, viņš nodomāja. Kas tad man pašlaik ir svarīgi? Jāuzzina, vai ir iespējami sarežģījumi un briesmas. Gaismeklis mums pašiem savs, gaiss — arī. 2ēl, protams, ka nav zvaigžņu, bet šajā atmosfērā mēs tās no apakšas — zem kupola tik un tā nesaskatītu. Pagaidām nekādas briesmas neredzu. Tomēr interesanti: virsma no šejienes nav redzama, bet ēnu var uztvert. Uz kā tad gulstas šī tā saucamā ēna? Uz virsmas? Uz atmosfēras? Vai arī tā tomēr nav ēna, bet kaut kas pavisam cits?

Atbildes tam joprojām nebija — atlika tikai lidot. Juniors turējās maksimālajā augstumā, kur motoriem — ne antigraviem, bet raķešu dzinējiem — vēl pietika gaisa.

Viņš tomēr te ietaupa ātruma ziņā. Cik ilgi mēs lidojam? Pusstundu. Ena likās tikpat tāla, taču bija it kā sabiezējusi, skaidrāk saskatāma uz violetā fona. Nē, Juniors nodomāja, tā nav ēna. Drīzāk to var nosaukt par sienu, kas no pašas virsmas paceļas augšup, cauri un pāri atmosfērai. It kā kaut kāda plakne, kas pāršķeļ gan gaisu, gan, iespējams, arī pašu planētu. Bet tā nevar būt siena. Tad turp neplūstu gaiss — tomēr tas plūst… Un šī siena jeb plakne nav cieši saistīta ar planētu, citādi tā netuvotos mums, kupolam, mūsu pasaulei… Jā, lai arī ļoti lēni, bet siena tuvojas, tās leņķiskie izmēri pieaug. Vai arī tā stāv uz vietas, bet palielinās. Uzreiz nepateiksi, te nepieciešams ļoti precīzi izmērīt attālumu starp kupolu un ēnu, bet kā to paveikt, ja neviens mēraparāts neuztver sienu, vai kas tas arī nebūtu, kā materiālu ķermeni. Jā, patiesi — cik garš, tik plats!

Oho, kā paķēra! Te vējiņš daudz stiprāks, tagad es lidoju uz skaņas ātruma robežas.