Treršā pakāpe

Viņš atcerējās Ledu. Mierīgi, kā no malas, it kā tas nebūtu noticis ar viņu, bet kādā citā dzīvē. Nē, droši vien tev tikai likās, ka mīlēji. Jā, kaut kas bija — iespējams, žēlums pret jauko un nelaimīgo sievieti. Nelaimīga, jo kādreiz atteikusies no savas pirmās mīlestības, kas patiesībā bija viņai vienīgā īstā, Leda to vēlāk nekādi nevarēja aizmirst un pašā mīlas svētku kvēlumā piepeši sāka raudāt, jo blakus trūka tā — pirmā un vienīgā. Bet es viņu žēloju, domāja Juniors, un centos mierināt, taču viņai vajadzēja nevis žēlastību, bet gan to otru, bet tam jau sen viss bija izveidojies citādi… Es biju greizsirdīgs uz cilvēku, kuru nekad nebiju pazinis, pat redzējis netiku, ne- norimusi kremta greizsirdība, bet, pat ja mēs ar Ledu nebūtu izšķīrušies, neviens ņo mums šajā kopībā nebūtu atradis laimi. Man būs ļoti žēl, ja viņas mīlestība nekad nepiepildīsies. Bet manējā ir piepildījusies. Tur, kur negaidīju, kur, likās, neko tamlīdzīgu nevar pat gaidīt. Esmu atradis. Un tagad vairs nepazaudēšu. Interesanti — kad es Zoju satiku uz Zemes, viņa ma,n gluži vienkārši nepatika. Ne tāpēc, ka viņ§ bija sieVa citam, varēja vismaz, no malas skatoties, patikt… Nē, nebija nekā. Bet šeit… Kāpēc? Tāpēc, Juniors pats sev atbildēja, ka tā ir cita Zoja. Cita sieviete. Jo es taču neesmu viņas dēļ greizsirdīgs kaut vai uz to pašu Georgu. Manas Zojas dzīvē nekad nav bijis nekāda Georga. Tā Zoja ir palikusi tur, un ar to man arī pašlaik nav nekā kopīga. Viņa arī paliks uz Zemes. Ar savu vīru un saviem draugiem. Bet te divatā būsim mēs. Lai gan mēs droši vien ne jau mūžīgi būsim divatā. Jo viņa ir normāla sieviete, tas nozīmē, ka viņai būs arī bērni, un lai to būtu daudz… Tikai bērnu trūkst mūsu mazajā un lieliskajā pasaulē, bet tie būs. Pat ja izrādīsies, ka mūsu dažādā izcelsme kaut kādā veidā mums traucē, tik un tā mēs izdomāsim, kā to apiet. Mēs visi kopā esam tāds spēks: Zoja, es, Gudriniece, Kombinators, kuģis ar tā enerģētiku … Interesanti gan: gatavojos meklēt Kurjeru, bet atradu sev sievu, un neviens visā pasaulē mani nepārliecinās, ka tas ir mazāk svarīgi.

Zoja miegā kaut ko nočukstēja, Juniors novērsās no loga, piegāja pie viņas un ilgi skatījās uz aizmigušo sievieti, klusumā pateikdamies viņai par visu, ko viņa tam šodien bija dāvājusi un ko vēl dāvās. Iespējams, ka viņa skatiens Zoju uzmodināja, — pacēlusi plakstus, viņa palūkojās Juniorā, un skatienā pārsteiguma nebija. Viņa pasmaidīja, lēni pastiepa roku, viņš nogūlās tai blakus, un atkal atnāca aizmirstība.

* * *

Viņi vienlaicīgi atvēra acis. Bija gaišs, aiz loga dziedāja putni. Viņi ilgi klusēdami raudzījās viens otrā; viss bija skaidrs tāpat, visi zvēresti tika doti klusējot. Rīta stunda aizritēja tā, it kā viņi abi neatrastos pasaules telpas bezgalīgos dziļumos, bet vasarnīcu ciematā, kur izpletušies koki palīdz saglabāt izolētības ilūziju no civilizācijas, lai gan īstenībā pāris simtu soļu attālumā atrodas maģistrāle, bet aiz dzīvžoga stāv vēl viens tāds pats namiņš un tajā dzīvo citi cilvēki. Zoja uzlika vārīties ūdeni kafijai. Pēc tam abi dzēra kafiju un sarunājās — tāda jauka ģimeniska mēļošana par sadzīves sīkumiem, par to, cik viņiem ir labi un kas ir jāpaveic, lai kļūtu vēl labāk un interesantāk. Zoja fantazēja, bet Juniors, iekšēji smaidot par viņas brīnišķīgo iztēli, solījās visu izdarīt, uzlabot, iekārtot… Dažkārt sarunā iespraucās atmiņas, bet tās bija nekaitīgas un nemaz netraucēja abu mieru — atmiņas par bērnību un jaunību.