Treršā pakāpe

Un līdz pašam vakaram visa šī diena bija kā viņu nākošās — ne īsti bezdarbīgās, bet pietiekami bezrūpīgās un nesteidzīgās, cilvēka cienīgas dzīves modelis. Viņi fantazēja par to, kā no viņiem aizsāksies uz šīs dīvainās planētas cilvēce, viņi kļūs par tās pamatlicējiem, un vēlāk, pēc gadu simtiem un tūkstošiem, par viņiem stāstīs leģendas. Juniors visā nopietnībā pieļāva (pagaidām bez aprēķiniem, tikai vispārīgā veidā), ka pamazām, gadu gaitā, apdzīvotības zonu varēs paplašināt, bet pēcāk, kad cilvēku kļūs vairāk, — paplašināt vēl, tā ka galu galā, protams, ne jau viņu dzīves laikā, bet daudz vēlāk apdzīvojama kļūs visa planēta. Un visur dzīvos cilvēki — viņu pēcteči. Mūsdienu, tehnika, — Juniors ne bez lepnuma skaidroja savai uzmanīgajai klausītājai, — ne uz to vien vēl spējīgai Patiešām, kas gan te ir nereāls? Enerģija ir visa pamats un avots; kuģa agregāti saņem enerģiju, izmantojot paralēlo izplatījumu enerģētisko līmeņu starpību; pie kam iekārtas praktiski nenolietojas, katrā ziņā ne vairāk kā nerūsējoša caurule, pa kuru tek ķīmiski tīrs ūdens; pat ja būs nepieciešams remonts, uz kuģa atrodas sēklas visam, kas vien varētu ievajadzēties. Vēl vairāk — ar laiku no sēklām, tiklīdz tas būs nepieciešams, varēs izaudzēt ne vienu vien tādu iekārtu. Arī Kombinators ir aprēķināts ilgai darbībai: tajā nav nevienas kustošas detaļas, kā arī nevienas, kas darbotos pie augstām temperatūrām. Tomēr nevajag paļauties uz to vien. Eksistē pilnīgs Kombinatora apraksts, protams, tas velnišķīgi sarežģīts, bet Gudriniece tiks galā, viņai tādi uzdevumi — vienkārša izklaidēšanās kā šaha spēle cilvēkiem. Kuģa atmiņas blokos glabājas neierobežota informācija par tehnoloģiju un medicīnu, par gandrīz visu pasaulē, un Gudriniece to var izsniegt pēc pirmā pieprasījuma. Jācer, ka pati Gudriniece, kā jau visas sēnes, var atražot sev līdzīgas būtnes, tā ka arī Gudrinieces dinastija ir jāturpina. Tiks radīti jauni aizsarg- lauka ģeneratori, un galu galā kupols aptvers visu planētu, kura pamazām pārvērtīsies no nedzīva melna tuksneša zaļā un skanošā paradīzē.

Viņiem, jaunās cilvēces pirmsācējiem un pamatlicējiem, bija labi sapņot. Kafijas dzeršana ievilkās līdz dienas vidum. Pirms pusdienām viņi nolēma izpeldēties, lai rosinātu apetīti; visu vajadzīgo uzlika uz plīts, ieslēdza automātu, bet paši gandrīz neapģērbti devās prom, jo te nebija no kā kaunēties un arī klimats bija piemērots. Viņi negāja pa īsāko ceļu, kaut kur iemanījās nogriezties, nokļuva brikšņos, kas bija kā radīti tam, lai šeit skūpstītos. Pēc tam, kā izrādījās, bija izgājuši gluži citā pusē, nokļuvuši pie kupola robežas un jau no turienes devās uz dīķi.

Taisni pa garo zāli, saķērušies rokās. Zoja uz brīdi pagāja sāņus, lai noplūktu kādu īpaši iepatikušos puķi, galu galā viņa savāca veselu buķeti. Tad abi metās ūdenī, ilgi peldējās, pēc tam sauļojās. Juniors pārliecinājās, ka gaismeklis, kuru Kombinators bija radījis vienlaicīgi ar pārējām mākslīgās dabas sastāvdaļām, ne vien spīdēja un sildīja, bet arī deva ultravioleto starojumu. Viņi nesteidzās. Viņi domāja tikai viens par otru. Bez tam vakardien vizināšanās ar laivu bija tik pēkšņi pārtraukta, ka to noteikti vajadzēja turpināt.

Pēc pusdienām abi galīgi pagura. Gluži kā kūrortā, Juniors slinki nodomāja. Nedrīkst tā atslābināties, cilvēks ir viltīgi iekārtots — bez darba var ātri vien pavisam palaisties slinkumā… Viņš pacēla telefona klausuli, un Gudriniece, kas neatslābinājās un neslinkoja, tūlīt atsaucās:

— Viss atrodas normas robežās.

— Lai tad arī turpmāk tā būtu.

— Sapratu. — (Vai Gudriniece patiešām saprot jokus?)

— Kā ar Kristālu?

— Saskaņā ar grafiku.

Kāda velna pēc viņam nepieciešams Kristāls? Tagad, kad viss jau ir nolemts. Ja nu vienīgi kārtības labad. Juniors nolika klausuli un nožāvājās. Palūkojās pulkstenī. Redz nu — jau vakars klāt. Laiks lidot lido, bet kāds ir teicis, ka bezdarbībā tas velkoties neciešami ilgi. Izrādās, melojis vai arī tam nav nācies pavadīt laiku ar baudu īstā bezdarbībā. Lai gan — mums ir medus mēnesis, mums nav jākaunas. Bet tuvākajās dienās mēs sāksim ar kaut ko nodarboties: nav labi vienkārši dīki sēdēt un neko nedarīt. Jāparāda nākamajai cilvēcei darba mīlestības paraugs, bet, lai parādītu, kaut kas jāprot…

Juniors pēkšņi pieķēra sevi domās, ka, iespējams, ar baudu būtu paskatījies televizoru. Taču šeit tā nav. Lai gan otrajā tilpnē droši vien atrastos, bet visādu ierakstu tur ir tik daudz, ka pat līdz vecumdienām visus neizskatīsi.

Vecums, viņš nodomāja. Vismaz es pats šādos paradīzes apstākļos nemaz tik ātri nenovecošu, protams, ja vien ne- aptaukošos.