Treršā pakāpe

Viņam ienāca prātā, ka viņa aizvainojumā ir ieslēgusies, ka viņa negrib to ielaist, un iespējams, pašlaik tas arī nav vajadzīgs.

— Ja negribat, nelaidiet. Es neapvainošos. Pasēdēšu tepat verandā. Silts, gulēt arī negribas. Es atnācu tāpēc, lai jums pateiktu, ka nav nekā draudoša vai bīstama. Varat gulēt mierīgi. — Viņš paklusēja. — Tāds mēnsss…

Joprojām stāvēdams pie durvīm, viņš izdzirdēja divus klusus, kā zagšus, soļus, pēc tam balsi — tikko sadzirdamu, drebošu, pārbiedētu:

— Junior, vai tiesa — tas esat jūs?

Viņam pēkšņi kļuva jautri, un viņš nolēma būt asprātīgs:

— Vai jūs gaidāt kādu citu?

— Es nevienu negaidu, — tikpat klusu un lēni viņa atbildēja, — tūdaļ atvēršu …

Droši vien viņai drebēja ne vien balss, bet ari rokas, jo viņa nespēja uzreiz atrast slēdzi. Verandā iedegās gaisma. Juniors neviļus piemiedza acis. Atvērās durvis. Juniors iegāja iekšā. Zoja tūlīt pat ar spēju pieplaka viņam pie krūtīm un sāka raudāt.

— Zoja … Ko jūs, kāpēc …

— Junior… Es tik ļoti nobijos, Junior …

— … Es taču teicu, ka viss kārtībā. Un ne no kā nav jābaidās. Vai jūs mani nepabarotu? Briesmīgi gribas ēst. Vai jūs pati pusdienojāt? Vismaz vakariņojāt?

— Neatceros. Laikam ne… Es jūs gaidīju. Pēcāk man vairs negribējās. Es biju ļoti aizvainota. Un man bija bail. Es nodomāju, ka esmu palikusi gluži viena. Un nevaru neko. Pat gribēdama nevaru nomirt. Tas ir briesmīgi. Jūs nevarat iztēloties, cik tas viss ir briesmīgi! Domāt, ka tu esi ne tikvien neīsta, bet turklāt vēl palikusi uz visiem laikiem viena …

— Zoja, piedodiet. Man vajadzēja iepriekš jums visu paskaidrot. Laiku pa laikam mūsu brīnišķīgā pasaulīte prasa sev pievērst uzmanību. Ko darīt…

— Un tomēr jūs varējāt… — jau nomierinādamās, Zoja iešņukstējās. — Vai zināt, es visu vakaru jūs ienīdu. Par to, ka jūs pazudāt. Neuzskatījāt par vajadzīgu brīdināt. Ne mirkli par mani nedomājāt nopietni. Par to, ka es jūsu acīs tā arī paliku lelle, modelis, fikcija, vienalga kas, tikai ne sieviete, un tieši tā jūs pret mani izturējāties. Junior, man bija ļoti briesmīgi būt vienai un droši vien būs vēl briesmīgāk, bet, ja tas tā ir, tad ejiet prom, es jūs negribu vairs redzēt, ejiet un neuzdrošinieties parādīties man acīs …

— Zoja! — Juniors beidzot atrada iespēju bilst kaut vārdu. — Zoja, ticiet man … Es esmu pie visa vainīgs, bet gribu pateikt… Es dzīvē nekad neesmu pazinis tādu sievieti kā jūs .,. tik mīļu!

Zoja pacēla uz viņu acis.

— Vai tiesa?

— Esmu gatavs to atkārtot četrdesmittūkstoš reižu!

Viņa pirmoreiz pasmaidīja.

— Es gaidu, — viņa teica.

— Ko tad? — Juniors apjucis pārvaicāja.

— Atkārtojiet! Četrdesmittūkstoš reižu — iesākumam pietiks.

Juniors atkārtoja to vēl un vēl. Tad iestājās klusums. Pēc tam Zoja sacīja:

— Vai tad tu mani nepametīsi? Nekad, nekad?

— Nekad. Nekādā ziņā.

Un atkal iestājās klusums.

* * *

Juniors pamodās nakts vidū. Mēness gaisma spīdēja logā, gūlās uz grīdas, un tā likās zeltaina. Blakus klusi elpoja Zoja. Juniors piecēlās. Piegāja pie loga. Ilgi stāvēja un skatījās uz aizmigušo pasauli. Tas ir atnācis, viņš nodomāja. Noticis. Man bija licies, ka visu jau zinu un saprotu. Bet kaut kas tāds — pirmo reizi… Vai viņa nav sieviete? Tad arī es neesmu cilvēks. Nav svarīgi, kādā veidā katrs no mums ir radies, bet svarīgi, ka ir. Zemu klanos visiem, kas šajā radīšanā piedalījušies. Lai slavēts Kristāls, kas sabojājās ceļa vidū un piespieda mani šeit nolaisties. Paldies tai Zojai, kas atrodas uz Zemes, ka ļāvusi sevi nokopēt. Bet vislielākais paldies tev, īstajai Zoji- ņai, par to, ka tu esi mana. Uz visu mūžu, lai cik garš tas arī būtu …