Treršā pakāpe

Vējš patiešām bija palicis vienmērīgs, bez rāvieniem un pauzēm, blīvs kā bezgalplaša upe bez salām un sēkļiem. Nokļuvis brīvā izplatījumā, Juniors necentās tūlīt uzņemt augstumu, lai gan atcerējās — jo augstāk, jo gaisa plūsma vājāka. Viņš pašlaik netaisījās atkal lidot uz melno grēda jeb ēnu, lai gan parādība joprojām viņu interesēja; Juniors nolēma veikt dažus aizvien plašākus lokus, lidot kā pa augošu spirāli, centrā atstājot kupolu. Junioram tāds lidojums likās nepieciešams vismaz tāpēc, lai pārliecinātos, ka visapkārt kupolam, izņemot šo grēdu, nav nekā nesaprotama vai draudoša.

Pilots uzreiz saprata, ka ir notikušas izmaiņas kupola tuvumā. Kādas? To viņš apjēdza tikai otrajā lokā. Jo tālāk no kupola, jo biežāk starp melnajām smiltīm kļuva redzami gaiši plankumi. Vispirms Juniors nodomāja, ka tās arī ir smiltis, tikai citā krāsā — baltas, bet, nolaidies zemāk un nolidojis dažus simtus metru gandrīz virs pašas zemes, viņš saprata, ka tas tā nav: gaišākie plankumi bija no smiltīm tīra klinšaina pamatne. Ļoti iespējams, ka smiltis pakāpeniski izpūta vējš. Trešajā lokā Juniora skatienam šādi plankumi atklājās jau biežāk, lieli klints laukumi bija nopūsti, šur tur vēl smiltis tecēja padziļinājumos. Varēja nodomāt, ka melnās smiltis tagad palikušas tikai diezgan plašā, apaļā laukumā, kura centrā jautās kupols — caurspīdīgs un no šejienes it kā spilgti zaļš traips uz krēslaini violeta fona. Iespējams, ka arī pats kupols aizturēja smiltis — ne tikai vēja necaurlaidības dēļ, bet arī pats spēka lauks kaut kā iespaidoja, aizturēja smiltis savā tuvumā, varbūt piešķīra tām statisku lādiņu? Juniors nepaguva, kā nākas, par to padomāt: viņa uzmanību piesaistīja kaut kas jauns, tas viņu galīgi neiepriecēja, bet, gluži otrādi, lika sadrūmt un pat sakniebt lūpas.

Tā bija plaisa. Melna josla, šaura un draudīga kā nazis, pāršķēla gaišāko virsmu, abi tās gali sākās un beidzās aiz pārredzamās telpas robežām. Protams, ka plaisa te varēja būt, likās, pati par sevi tā nav nekas briesmīgs: akmens monolīts taču nevar būt bezgalīgs. Bet Junioram izlikās, ka plaisa ir svaiga. Viņš par to pārliecinājās, nolaidies zemāk un nolidojis gar to dažus simtus metru, samazinājis ātrumu, lai sekotu visiem tās izlocījumiem. Juniors saprata, ka plaisa radusies pavisam nesen, jo, zemu lidojot, viņš skaidri redzēja, cik tā ir milzīgi dziļa.

Ja vien akmens plato struktūra arī agrāk būtu bijusi tāda, smiltis plaisu sen būtu aizpildījušas, nolīdzinājušas to līdz ar klints virsmu. Taču smilšu plaisā nebija. Gluži otrādi, likās — no dziļuma nāca kāda augšupejoša strāva, jo lidaparātu vairākas reizes viegli sakratīja, kad tas atradās virs šaurās, apmēram metru platās plaisas. Juniors pēkšņi pieliecās pie paša stikla: vai nedrošajā gaismā viņam tikai rēgojās, vai arī plaisas malas patiesi svārstījās viena pret otru, tikko manāmi elpoja? Ja tiešām elpoja, tad tā ir ļoti satraucoša zīme: vairs nevarēja rēķināties ar tā pamata nesatricināmību, uz kura stāvēja un ar kuru pašlaik it kā bija saaudzis kuģis; bet cilvēkiem kuģis bija viss — spēks, dzīvība un cerība — visa avots šajā pasaulē. Un pašas viņu pasaules avots.

Lai pārliecinātos par novērojumu pareizību, Juniors nolēma nosēdināt lidaparātu blakus plaisai. Viņš bija pārliecināts, ka šāds manevrs viņam nekādi nedraud: pie pašas virsmas vējš nav tik stiprs, lai mašīnu apgāztu; galu galā tā bija Juniora profesijas būtība — izkāpt uz nepazīstamas planētas, dzīvot pat diezgan nelabvēlīgos apstākļos, nevis tikai vadīt nebeidzamas dienas lidojošā kuģī… Doma par Zoju viņam lika tikai acumirkli aizkavēties — ja ar viņu kaut kas notiks, tā aizies bojā —, tagad viņš atbildēja ne tikai par sevi vien! … Šis acumirklis viņu izglāba.

Atskanēja zema, varena, rūcoša dārdoņa, mašīnu pasvieda augšup, un, tikai pateicoties vecajām iemaņām, Juniors paguva savlaicīgi pārņemt vadību. Tur, kur viņš tikko bija gatavojies nosēsties, atvērās bezdibenis. Plaisa izplētās pēkšņi, vienā rāvienā, it kā kāds visvarenais būtu negaidīti parāvis vienu akmens masīva malu un atvirzījis vēl par pieciem metriem. Gaiss sāka virmot, pēkšņais virpulis sāka vilkt lidaparātu augšup. Vējš uzreiz pieņēmās spēkā, kā būtu uzlidojis neredzams gaisa cunami, un vēlās tālāk, ieraujot sevī visu, kas bija apkārt. Melno smilšu paliekas priekšā, tuvāk kupolam, pacēlās gaisā, sāka virpuļot un izstieptā iesmveidīgā mākonī aizlidoja pa vējam — uz tālo, bet nesaprotamā kārtā visu iespaidojošo melno caurumu. Laiks doties mājup, nodomāja Juniors. Tur pašlaik var izrādīties nepieciešama mana iejaukšanās. Lidot bija grūti. Lidaparāts klausīja sliktāk nekā agrāk: pārāk neliels bija ātrums attiecībā uz gaisa masu, kas nesa agraplānu. Lidot ātrāk bija bīstami: atmosfērā atradās smiltis, ar tām varēja piesērēt gaisa filtrs. Vai pacelties augstāk?

Riskanti: var aizjoņot garām kupolam vai pāri tam, bet atgriezties pret tādu gaisa plūsmu būs daudz sarežģītāk.