Treršā pakāpe

— Neaizmirsti, ka es lidoju ne jau tāpēc, lai lietotu Kombinatoru: tādā gadījumā es noteikti būtu saņēmis rūpīgāku instruktāžu un daudz nopietnāk būtu iepazinies ar sistēmu. Mans uzdevums bija — tikai aizvest kuģi līdz izmēģinājuma vietai. Tāpēc ari nestrīdos.

— Taču pašlaik ir īpašs gadījums.

— Saproti, ka es vienkārši nezinu, kas tur iekšā ir! Ne tā pagriezīšos, kaut ko aizķeršu — un pēkšņi pasaule izzudīs! Nē, Gudriniec, tas būtu nepārdomāts risks. Un izolējošo slāni es tai neņemtu nost nekādā gadījumā.

— Labi. Mēģināšu izdomāt, ar ko to aizvietot. Bet tas nav pats galvenais.

— Pieļausim, ka mēs visu esam izolējuši.

— Pēc tam nāksies dotajā telpā izvietot emiterus. Izvietojuma shēmu var izstrādāt tikai pēc tam, kad kļūs zināmi precīzi telpas izmēri un konfigurācija.

— To es tev paziņošu rīt no rīta. Cik emiteru nāksies izvietot?

— Atkarībā no telpas apjoma — no trīssimt līdz trīssimt sešdesmit, sešos blokos, katram jābūt precīzi orientētam, pieļaujamā novirze — ne vairāk kā viena leņķa sekunde.

— Tā … Kas vēl?

— Pēc emiteru izvietošanas jānoskaņo viss komplekss. Šim nolūkam Kombinators būs jāatvieno no ārējiem aparātiem un antenām.

— Citiem vārdiem — jālikvidē pasaule? Es jau teicu, ka tas nav iespējams. Meklē citu paņēmienu, kā paveikt noskaņošanu, neatslēdzot ārējo kompleksu.

— Tas ir iespējams, bet būs vajadzīgs papildu sagatavošanās. Vajadzēs katru iekšējo emiteru, izņemot pastāvīgo paneli, uz laiku pieslēgt pie ārējo aparātu kanāliem.

Vēl trīssimt, ja ne visi trīssimt sešdesmit pieslēgumi, — nodomāja Juniors. No katra emitera atsevišķs vads stingri noteiktā kārtībā, lai tie viens otru neekranētu, neradītu traucējumus … Bet vispirms jāizvēlas telpa. Varena būve, bet apdzīvojamu telpu tajā nav daudz: kuģis aprēķināts tikai vienam cilvēkam. Tā ka īpaša izvēle nepastāv.

— Gudriniec! Es domāju, ka ar montāžas shēmu tu vari nodarboties jau pašlaik. Objekts — dzīvojamā telpa. Visi trīs tās elementi: salons, guļamtelpa, vannas istaba …

Gudriniece sekundi pakavējās savā atmiņā, kurā glabājās visa kuģa arhitektūras plāns.

— Sarežģīti. Tā kā telpu starpsienas ir metāliskas, katra no tām jāizstrādā kā atsevišķs objekts.

— Vai tas būs trīsreiz pa trīssimt? … Labi, pirmām kārtām divas telpas: salons un vannas istaba. Ar laiku — arī pārējo.

— No salona nav izejas uz vannas istabu.

Velns parāvis …

— Labi. Aprēķini visas trīs. Var būt, ka nevajag trīssimt emiteru, bet mazāk? Apjoms jau nav liels.

— Var, tomēr nebūs garantijas programmas precīzai izpildei.

— Tad ne, — sacīja Juniors. — Tad jāveic visi trīssimt sešdesmit. Gudriniec, ķeries pie programmas izpildes.

— Bet man tevi jābrīdina, ka ar to mana palīdzība arī aprobežosies. Tāds darbs nekad nav bijis paredzēts, un man nav nekādu ierīču tā izpildīšanai.

— Zinu. Strādāšu es. Būtu labi, ja mēs varētu sākt rīt pat.

— Sapratu. Es pagūšu. Nekā sarežģīta nav.

Juniors pamāja. Un apķērās:

— Jā! Bet vai mums rezervē ir tik daudz emiteru?

— Iespējams, ka ir, — atbildēja Gudriniece. — Trešajā tilpnē.

— Sātans! Kur tad lai tos ņem?

— Ārējās iekārtās. Cik es varu spriest, pašlaik Kombinators realizē ne jau sarežģītāko no savām programmām. Un kāda emiteru daļa nav noslogota.

— Kā gan es uzzināšu, kurus var un kurus nevar aiztikt?

— Ar testera palīdzību.

Varēju jau arī pats iedomāties. Jā, paredzams smalks darbs, katrs emiters ir kniepadatas galviņas lielumā, bet lielos kompleksos to ir tūkstošiem. Vismaz labi, ka tie ir tipveida — gan kokiem, gan cilvēkiem. Juniors to zināja sen; Georgs reiz bija minējis sērijveidā ražoto detaļu vienkāršību. Konstruktoram jau rēgojās Kombinators visur — kur vajag un arī, kur nevajag. Šeit gan Kombinators bija pašā laikā.

* * *

Juniors strādāja kā apsēsts. Vēlu vakarā atgriezās mājās, apsēdās uz dīvāna blakus Zojai, apskāva viņas plecus.

— Vai noguri?

— Ko tu! Esmu nenolietojams.

— Junior, varbūt nevajag tā steigties? Patiešām nekā briesmīga…

— Jā, protams, Zoja, nekā briesmīga. Saproti — es tikai gribu pilnīgi nodrošināties. Gribu, lai no briesmām pat ēnas nebūtu. Un lai tev nekad nerastos šaubas… Es domāju, ka mums šeit nekas nedraud. Vējš uzpūta — un pārstās. Bija taču pilnīgs bezvējš — pat ne vienu dienu un ne divas!

— Mums taču šeit ir labi, vai ne?

— Man nekad un nekur nav bijis tik labi.

— Man arī…

Zoja tagad reti izgāja no mājas. Joprojām bija silts, bet vējš pūta pārāk stipri, lai pastaiga varētu sagādāt baudu. Protams, vēju varēja likvidēt: dot pavēli kompresoriem — un iestātos klusums un miers. Bet tādēļ uz kupolu gultos daudz lielāka slodze. Tas bija risks. Juniors nolēma, ka var paciest, cerot, ka tur, ārā, agri vai vēlu pieklusls. Zoja viņam piekrita.

— Iespējams, ka šeit uz planētas tāda ir ziema, — viņa sprieda. — Vējš sasniedz noteiktu spēku, pēc tam kļūst vājāks, un galu galā viss kļūst kā sākumā: kluss un brīnišķīgs.

Iespējams, ka reiz pieklusīs. Bet pagaidām — ceturtajā dienā pēc Juniora otrā lidojuma — tas atkal ar joni pieauga. Un vairs nepalika vienā līmenī: no šīs dienas vējš pamazām, bet pastāvīgi pastiprinājās.