Treršā pakāpe

— Tu tikai nedomā, — Juniors bargi atteica, — ka tā būs vienmēr. Tiklīdz izlīdīsim no šīm nepatikšanām, redzēsim — es uzreiz pārstāšu strādāt. Man briesmīgi patīk slinkot! Bet pagaidām — ir ko norauties …

— Bet es gribu palīdzēt.

— Tu jau arī palīdzi, — Juniors nopietni teica. — Tu pat iedomāties nevari, kā tu man palīdzi. Ar to, ka tu esi. lūdzu tevi: neriskē. Jā? Galvenais — esi. Ar pārējo es kāut kā pacentīšos tikt galā.

— Es būšu, — viņa apsolīja.

— Vairāk man arī nekas nav vajadzīgs.

* * *

Tievie vadiņi bija savīti kūlīšos, katrs — no vairākām daudzkrāsainām dzīslām; tās jāpievieno stingrā secībā, pēc tam kārtīgi jāpievada kabeļi pie šķērssienām, jāizurbj caurumi, tur, kur tie nekad nav bijuši paredzēti; katra kūlīša dēļ jāizurbj sešas šķērssienas, viena no tām kapitālā. Tas viss bija gan juveliera cienīgs, gan arī garlaicīgs un nogurdinošs darbs. Juniors pirmajiem emiteriem ziedoja gandrīz vai desmit minūtes katram. Vēlāk viņš pielāgojās, darbs sāka ritēt ātrāk, lai gan viņš laiku pa laikam joprojām šķēndējas par tehniku, kas lieliski izpildīja visu ieprogrammēto, bet, tiklīdz gadījās kas neparedzēts, tā pārgāja skatītāja lomā. Līdz vakaram Junioram izdevās tikt galā tikai ar piekto daļu darba. Tā strādājot, viņam būs nepieciešama gandrīz vai nedēļa. Bet viņš saprata, ka apstākļi var viņam šo nedēļu ari neatvēlēt. Pusdienot mājup viņš negāja, Zoja atnesa kaut ko ēdamu pie kuģa, un viņi ieturēja azaidu zālienā divatā. Pikniks mēra laikā, viņš klusībā pavīpsnāja. Viņi tāpat arī pavakariņoja. Juniors palūdza Zoju izvārīt kafiju, krietni daudz un stiprāku: viņš izlēma, ka strādās arī naktī. No rīta Juniors tomēr klupdams pārradās mājās un pāris stundu nogulēja ciešā miegā. Piecēlies viņš ar smagu galvu devās uz dīķi. Vēja izžāvētā ūdenstilpne tagad pildījās no jauna, bet ūdens netecēja tik strauji kā agrāk — laikam mehānismā kaut kas bija sabojājies. Juniors nepeldējās, tikai paskatījās uz pus- nogrimušo laivu un atkal gāja strādāt. Kad dienas vidū viņš saprata, ka vairāk nevar — emiteri sāka dubultoties un lēkāt acu priekšā —, viņš iekāpa kuģī un pieprasīja tonizāciju. Gudriniece gribēja atteikt: viņai nepatika Juniora stāvoklis. Izlūks tomēr palika pie sava un līdz vakaram nostrādāja normāli. Liekas, puse jau bija paveikta. Juniors juta, ka pašlaik vajag izgulēties: protams, varētu arī šo nakti pavadīt darbā, un viņš to arī būtu darījis, ja vien visu izdotos pabeigt līdz rītam. Tomēr tādu cerību nebija, spēkus vajadzēja aprēķināt vismaz vēl uz divām dienām. Nē, nodomāja Juniors, izgulēsimies, jo, kas guļ, tas veseļojas, es vienmēr esmu turējies pie šīs patiesības …

Viņš nolikās gulēt mājās. Zoja atradās blakus, un, kā vienmēr, kad viņa bija blakus, Junioram likās, ka nekas

briesmīgs nenotiek un nevar notikt. Tā viņš aizmiga.

* * *

Viņu pamodināja telefons. Vēl nepacēlis klausuli, Juniors saprata, ka mierīgā dzīve beigusies.

Gudriniece ziņoja, ka vēja ātrums uz planētas ir krasi kāpis — kārtējais lēciens, un ģenerators pat pie samazinātā kupola strādā ar astoņām desmitdaļām jaudas.

Tas vairs nebija vienkāršs vējš. Uz kupola nespieda gaiss, bet kā siena gāzās melnās smiltis. To graudiņi, drā- žoties lodes ātrumā — turklāt katrs no tiem vēl nesa līdzi elektrisko lādiņu —, taranēja neredzamo barjeru ne tikai ar savu masu, bet arī ar lauku, un ģeneratoriem nācās strādāt, ik sekundi mainot režīmu un ievactot aizvien jaunas jaudas, tā ka rezerve kusa.

Juniors pavēlēja ieslēgt kompresorus. Tomēr varenās mašīnas šoreiz gandrīz neko nespēja palīdzēt. Pēc pusstundas viena no tām izgāja no ierindas. Atbalstot kupola sienu no iekšpuses, pretvējš tai atņēma elastību. Un tagad, kad uz sienu gāzās nevis gaiss, bet smiltis, tāds atbalsts tikai kaitēja. Kompresorus nācās izslēgt.

Pa to laiku kupola pakājē krājās aizvien vairāk un vairāk smilšu. Ja siena būtu bijusi cilindriska, tas droši vien tai nāktu par labu: augstās kāpas to pasargātu no vēja sitieniem. Taču siena bija slīpa, un smiltis ar desmitiem, bet vēlāk ari ar simtiem tonnu smagumu sāka to spiest, un siena lēni, bet neatvairāmi izliecās. Bet vējš visu laiku pastiprinājās, un likās, ka tā spēks augs tik ilgi, kamēr ar smiltīm sajauktā gaisa molekulas neiegūs kosmisku ātrumu un nesāks atrauties no planētas un aizjoņot tumšajā bezzvaigžņu izplatījumā.

Vienīgais glābiņš, kā pasargāt kupolu, bija atkāpšanās. Un, paklausot Juniora komandām, kupols atkāpās. Katru reizi par dažiem desmitiem metru. Un atkāpies tas atviegloti iztaisnojās. Tomēr ne uz ilgu laiku: vējš pieauga, smiltis atkal pielīda klāt un sāka neatvairāmi rāpties pa sienu augšup, tā no jauna ieliecās — un atkal dažus soļus vajadzēja atkāpties.