Treršā pakāpe

Juniors ar Gudrinieci bez grūtībām aprēķināja, ka tāda taktika garantē ne vairāk kā desmit stundas, ja nerodas jauns lēcienveidīgs vēja ātruma palielinājums vai kas cits neparedzēts. Pēc desmit stundām kupols būtu tiktāl sa- šaurinājies, ka iekļautu sevī tikai kuģi un dažus metrus telpas ap to. Tā vēl būtu puse nelaimes. Taču kārtējo reizi nāksies samazināt arī kupola augstumu. Tad Juniors izrādīsies nogriezts no ieejas dzīvojamā korpusā — ja būs palicis lejā. Un no Zojas — ja atradīsies kuģī. Bet viņam vajadzēja būt gan te, gan tur.

Lai gan viņš saprata, ka nepagūs, tomēr turpināja maksimāli ātri strādāt. Juniors centās pabeigt vismaz vienu telpu — salonu un to daļu, kas Zojai būtu jānoiet no lūkas līdz salonam. Pārējo varēs pagūt arī pēcāk. Lai tikai viņa nokļūtu šeit.

Bet arī to viņš varēja nepagūt.

Pasaule sašaurinājās acu priekšā. Cilvēks kapitulēja. Taču negribēja padoties. Zoja neizrādīja, ka saprot notiekošā jēgu. Juniors gan zināja, ka viņa saprot. Pasaule kusa. Kupola virsotne atradās tikai metru virs lūkas. Pamatne turpināja samazināties. Kupols, kas sen jau bija

pārstājis būt pussfērisks, izejot caur hiperboloīda un paraboloīda stadijām, kļuva par rotācijas elipsoīda pusi, un šis elipsoīds joprojām stiepās garumā. Drīz vien tas gandrīz precīzi atkārtos kuģa aprises …

* * *

— Gudriniec! — Juniors pasauca. — Vai tev ir gatavs plūdlīnijas aprēķins?

— Sen jau.

Juniors vēl kavējās. Viņam negribējās dot komandu, jo tad mājai būtu jāpaliek aiz jaunās formas kupola robežas. Mājai, kurā viņi bijuši laimīgi. Mājai, kuras esamībā slēpās visa pasaules jēga. Taču nekas cits neatlika. Kad Juniors saprata, ka no tā neizdosies izvairīties, viņš uzcēla ceļojuma telti Zojai starp amortizatoriem, blakus enkuram; pārstiepa no mājas visu, bez kā viņai būtu grūti iztikt, kamēr viņš to pārvedīs uz kuģi. Un atkal Zoja stāvēja blakus Junioram pie kuģa un raudzījās uz to pusi, kur vēl turējās koki, bet aiz tiem vēl pacēlās māja, kurai pēc dažām minūtēm bija jānozūd. Juniors saprata, ka pašlaik viņam ir jāatrodas tai blakus.

Viņš apskāva Zoju ap pleciem un teica pie pašas auss:

— Nekas. Lai tikai būtu mēs. Tas viss kādreiz beigsies. Un tad mēs ar tevi vēl ne tādu vien uzbūvēsim…

Zoja klusēdama pamāja, un Juniors uzsauca:

— Sāc!

Skaļi nobrakšķēja. Kupola sienas no divām pusēm sa- kļāvās, un viss, kas bija nokļuvis ārpus tām, sienām atvirzoties, pamazām izzuda. Neparasti un baigi bija redzēt, kā bez liesmas, bez dzirdama trokšņa (tas nogrima ārējā vēja rūkoņā) koks vai krūms, vai putns, vai vēl kaut kas. reāls un dzīvs, pēkšņi — tiklīdz kupols pārtrauca kombinējošo lauku pieeju — uzblīda baltā mutulī, zaudēja apveidu un pārvērtās mākonītī, kas, vētras pārtverts, uzvijās gaisā un diezin kur aizjoņoja … Par laimi, Juniors un Zoja neredzēja, kā izgaisa māja: tas notika, kad to vēl aizsedza koki, — aiztraucās apaļš mākonis, uri viss. Tad izzuda arī koki. Sienas apstājās.

Zoja iešņukstējās.

145

— Nekas, maziņā, — Juniors mierināja, — tagad mēs ar tevi skaidri saprotam, kas dzīvē ir galvenais, kas —

6-769

blēņas… Starp citu, smieklīgi: tava mašīna palika iekšpusē — un vesela… Ej uz telti, uztaisi ko ēdamu. Vējš

aiznes laiku …

* * *

Pirmā izzuda gaisma.

Bija dienas vidus, un Kombinatora radītajai saulei būtu vēl dažas stundas jāstrādā. Kupola izmēriem samazinoties, arī tā bija sarāvusies un tagad atradās gandrīz vai virs pašas galvas. Taču apgaismojums nemazinājās, joprojām bija diena. Un piepeši tā — uzreiz un bez krēslas — nodzisa. Kļuva tumši un baigi.

Juniors strādāja kuģī. Līdz viņam tik tikko atlidoja Zojas izbiedētā balss:

— Junio-or! Junio-o-o-r!

Viņš izskrēja uz apskates laukumiņa. Un nokļuva tumsā.

— Zoja!

— Kas noticis? — viņš izdzirdēja no apakšas. — Kāpēc ir tumšs? Es baidos …

— Zojiņ, nebaidies! Tūlīt uzzināsim!

Viņš metās pie pults. Vispirms gandrīz vai nodomāja, ka Gudriniece nolēmusi samazināt enerģijas patēriņu: spīdeklis, kā arī visa Kombinatora sistēma barojās no kuģa resursiem, bet enerģija pašlaik pirmām kārtām bija nepieciešama kupola uzturēšanai. Gandrīz visa — izņemot tā, ko patērēja Kombinators.

— Gudriniec, kāpēc tu nodzēsi sauli?

— Ne jau es. Kombinators pats.

— Ieslēdz kuģa prožektorus. Un noskaidro, kas noticis.

Viņš izskrēja uz apskates laukumiņa. Ārā bija kļuvis

gaišāks: trīs spēcīgi prožektori šķēla tumsu tur, kur tika virzīti to stari, taču ārpus tiem bija gandrīz vai pavisam tumšs, droši vien, ka no aplamās gaismas Junioram pēkšņi likās — atlikušie koki sāk lēnām kustēties. Viņš pārliecinājās, ka Zoja joprojām sēž pie kuģa, un ātri atgriezās kabīnē.

— Kas notiek ar Kombinatoru?

— Gaismu izslēgusi automātika, bet Kombinatorā — traucējumi.

— Tā tik vēl trūka! Kas par iemeslu?

— Darba apjoma samazināšanās.