Treršā pakāpe

Viņš uzkāpa uz platformas. Nē, n^kā briesmīga, tikai sašķiebies … Pieķēries vadotnes stienim, Juniors palēcās — vienu, otru, trešo reizi, cenšoties ar paša svaru piespiest sašķiebto stūri nostāties vietā. Tas izdevās pēc minūtēm divdesmit. Lēni, ar nepazīstamu čerkstoņu platforma sāka braukt augšā. Beidzot klāt arī lūka. Tamburā, norauts no turētājiem, uz grīdas gulēja skafandrs: droši vien to nosvieda pirmā vēja brāzma un tikai pēc tam Gudriniece aizvēra lūku. Viss pārējais bija kārtībā.

Juniors aplūkoja savu pasauli no skata laukumiņa augstuma.

Pasaule jūtami samazinājās. Dzīvības zaļo apli šķērsoja melna švīka. Planēta uzbruka. Pūlējās atgūt atņemto.

— Ne velna! — caur zobiem noskaldīja Juniors.

Viņš ātri iegāja kabīnē.

— Ko uzrāda Kombinators?

— Salauzta viena antena.

— Redzēju. Kā jūtas lauka ģeneratori?

— Pieaugusi slodze uz kupola. Ģeneratori darbojas ar septiņām desmitdaļām jaudas.

■— Enerģētika?

— Bez traucējumiem.

— Kupols?

— Zem spiediena no ārpuses — ieliecas. Centrā — desmit metrus.

Tie nu ir sīkumi — desmit metru, ja kupola rādiuss — piecsimt…

— Vējš no ārpuses?

— Joprojām pieņemas.

Juniors uzmanīgi pārlūkoja aparātus. Lēni, bet neatlaidīgi pieauga jauda, kas bija nepieciešama kupolam. Rezerve pamaza. Tas nekas. Mēs jau nesēdēsim un negaidīsim.

Viņš atkal aplūkoja pasauli — šoreiz vērodams to ekrānos. Trijās vietās bija saskatāmas mašīnas. Viņš pazina ūdenslīdēju, celmlauzi, trešo tādā attālumā nevarēja noteikt. Tēva kompleksa mašīnas. Tur tās vairs nav vajadzīgas. Jo acīmredzot kaut ko tomēr nāksies ziedot…

— Gudriniec! Visas mašīnas, izņemot kompresorus, koncentrēt pie kuģa.

Sakari ar mašīnām nebija traucēti. Juniors to saprata, ieraudzījis, ka neveiklie dinozauri viens pēc otra lēni sakustējās un sāka līst uz priekšu. Aptverdams savu lēmumu, Juniors vēl mazliet nogaidīja. Beidzot saprata: pašlaik neko citu izdomāt "nevarēs. Jātaupa spēki.

— Dod Kombinatoram pavēli: samazināt darbības rādiusu par divsimt metriem. Un attiecīgi izmaini aizsarg- lauku.

— Sapratu.

Tā, lūk, dārgā planēta, paņem atpakaļ daļu no savas teritorijas. Mēs neesam alkatīgi. Toties samazināsies kupols, tā virsma būs mazāk pakļauta vējam, samazināsies enerģijas patēriņš, bet pieaugs pretestības spēja! Ko, vai sagremoji? Nē, ar mums nav tik vienkārši tikt galā.

— Gudriniec! Kompresorus novieto pozīcijā tieši zem kupola ieliekuma, atbilstoši jaunajai konfigurācijai. Ieslēgsi pēc manas komandas.

Pagaidām mēs tos vēl neieslēgsim, Juniors nodomāja. Lai pastāv rezervē. Ar samazinātu kupolu arī ģeneratori tiks galā. Bet mēs izdomāsim atelpu, lai kuģī visu savestu kārtībā.

— Junior!

— Ko tev vajag, Gudriniec?

— Vai saglabāt kupola augstumu?

Jāpadomā. Ja saglabāsim, tā augstums būs pusotras reizes lielāks par balsta rādiusu. Kupola stabilitāte samazināsies. Nē, kupolam jākļūst zemākam. Trīssimt metru — pilnīgi pietiekams augstums. Tomēr ieeja dzīvojamajā korpusā tad atradīsies jau ārpus kupola — tas neder.

— Augstumu samazināt par simt piecdesmit metriem.

— Sapratu.

— Kā pastiprinās vējš, Gudriniec?

— Stundas laikā — desmit metru sekundē.

Tas nozīmē, ka vēl dažas stundas varēsim darboties nosacītā mierā. Varbūt pat veselu diennakti. Diennakts — tas ir bezgalīgi daudz. Pašlaik visi drošības pasākumi it kā būtu veikti. Jāķeras pie darba — emiteru pieslēgšanas. Diez vai izdosies tos, kā nākas, izmēģināt. Bet arī pieslēgšana jau būtu milzīgs panākums. Tad atliks tikai tīrie sīkumi. Bet iepriekš — vēl viens darbs.

— Gudriniec! Izskaitļo atkāpšanās iespēju no pieņemtā kupola konfigurācijas. Izveidosim to ovālu. Vai pat pilien- veidīgu. Plūdlīnijas. Kādēļ mums būtu jātēlo viļņlauzis? Lai vējiņš mūs apiet.

— Sapratu.

— Tā. Tagad …

Tagad vispirms jāatgriežas mājās. Jānomierina Zoja. Jā- iedveš viņai, ka visbriesmīgākais jau garām. Jāpabrokasto kopā. Kas tad galu galā ir noticis? Slikts laiks — nekas vairāk. It kā uz Zemes nekas tāds negadītos.

Tā spriežot, Juniors skriešus pārvarēja attālumu līdz mājai. Uz ceļa daži koki gulēja, izrauti ar visām saknēm, lauzuma baltie zobi atgādināja galvaskausa ņirdzienu. Tas nekas, toties pārējie noturējās … Ieraudzījis mājas, Juniors iesvilpās. Mjā-ā… Jumts vietumis šķita parauts uz augšu, vēja pusē logos nebija neviena stikla. Noskopoju- sies Kombinatora programmisti: būtu varējuši ieprogrammēt arī neplīstošu stiklu. Lai gan diez vai kāds paredzēja tādu ķibeli.

Viņu satiekot, Zoja centās izskatīties mierīga. Lieliski, tā arī vajag. Bija taču iemesli, lai uzlabotos garastāvoklis: auka bija aprimusi. Citādi kupols diez vai nakti izturētu …

— Saimniecīt! — vēl skrienot iekliedzās Juniors. — Alkstu asiņu! Esmu izsalcis!

Zoja pasmaidīja, un viņas smaidā bija kaut kas vairāk par vienkāršu reakciju uz neveiklu humoru. Paldies par to, ka mēs joprojām esam dzīvi, — tā viņas smaidu saprata Juniors. Un jau nopietni pateica:

— Nekas, viss ir kārtībā. Tiesa, daudz darba. Bet vai tad mēs kādreiz esam no darba baidījušies?

Pēc brokastīm Zoja sacīja:

— Man tā gribētos vismaz kaut kā tev palīdzēt. Tu visu dari viens pats…