Treršā pakāpe

Tikai daudzos gados iegūtā lidaparāta vadīšanas pieredze sarežģītos apstākļos līdzēja Junioram veiksmīgi nobeigt lidojumu. Kā arī pienācās, Gudriniece atvēra caurumu aizsarglaukā tikai uz sekundes daļu, bet arī pa šo brīdi zem kupola iebrāzās smilšu strūkla, sāka riņķot iekšējā, pretējā virziena vējā un lēnām nosēdās. Arī šeit vējš bija cēlies, Juniors to sajuta uzreiz un nemaz nevadīja agraplānu angārā, bet nosēdās laukumiņā starp kokiem, kur brāzmas bija vājākas. Izlīda ārā un gāja mājup. Noskrējusi no verandas, viņam pretī metās Zoja. Viņi apskāvās un ilgi stāvēja. Pat nepārmijuši ne vārda, abi saprata kopīgo apņēmību: būt gatavībā, lai izturētu tuvojošās briesmas, un, ka tādas būs, to viņi nojauta.

* * *

Tajā pašā dienā Juniors ķērās pie Kristāla uzstādīšanas. Viņš strādāja koncentrēti un cītīgi, nevēlēdamies zaudēt ne minūti laika. Tagad viņš pa īstam saprata — kuģis vēl var noderēt un ne tikai kā enerģētiskā iekārta vien.

Zoja skuma.

Pa vakariem Juniors centās ar maigumu izkliedēt domas, kuras acīmredzot arvien vairāk pārņēma Zoju, lai gan skaļi viņa par tām neteica ne vārda. Tikai reiz viņai paspruka:

— Tu esi kļuvis tāds, ka es pat sāku baidīties …

— Veltīgi. Nekas nav mainījies.

— Man liekas, tu it kā atvadies no manis.

— Muļķības, — Juniors viņai patiesi atbildēja. — Es nekad no tevis nešķiršos. — Viņš pasmaidīja. — Es, gluži otrādi, jūtos mierīgs. Jo šeit tu nevienā citā neiemīlēsies.

— Pat ja šeit būtu miljons citu… — viņa sacīja.

— Tomēr labi, ka nav. Apsveic mani: es uzstādīju Kristālu. Tagad mūsu rati ir pilnīgā kārtībā.

— Tavi, — Zoja izlaboja.

— Mūsu. Jo, ja mēs tos izlietosim, tad tikai divatā.

— Vai tu tomēr atradi paņēmienu? — Zoja atplauka.

— Uzklīda doma. Es pamēģināšu. Šķiet, ka izdosies. Un tad … tad mums vispār ne no kā nebūs jābaidās.

— Junior… — Viņa tam piekļāvās. Viņš paslēpa seju tās matos. Pēc tam maigi atvirzījās un piecēlās.

— Vai tu aizej?

— Gribu tūlīt pat apspriesties ar Gudrinieci. Citādi ne- aizmigšu.

— Ir jau vēls.

— Gudriniecei vienalga. Viņa strādā divdesmit četras stundas diennaktī.

— Vai zini, tu tik daudz par viņu runā, ka arī es gribētu ar viņu iepazīties.

— Apsolu. Tiklīdz izpildīšu savu plānu.

— Tu pārāk nogursti.

— Nebaidies. Esmu izgatavots pēc augstākā izturības etalona. Mazliet pagarlaikojies, mazais. Palasi, paklausies mūziku. Drīz atgriezīšos.

Viņš sajuta Zojas satraukumu, un tas viņam lika steigties, it kā laika vairs nemaz nebūtu atlicis. Kāds laiks? Kam būtu jānotiek? Kas viņus apdraudēja? Viņš nezināja. Monolītais pamats, uz kura balstījās viņa pasaule, bija nekustīgs. Ja arī kaut kas notiks, tad, iespējams, viņpus plaisas. Pūta spēcīgs vējš — un tas arī viss. Taču Juniors steidzās.

•A & *

— Kā ir, Gudriniec, vai padzenāji Kristālu?

— Izmēģināju. Ciktāl var spriest, atrodoties uz vietas, speiskoordinators ir kārtībā.

— Brīnišķīgi. Tātad es savu solījumu esmu izpildījis. Bet vai tu manus uzdevumus atrisināji?

— Iespēju robežās.

— Ziņo!

— Junior, runājot par tavas matrices nokopēšanu…

— Jā?

— Es pūlējos tikt skaidrībā un domāju, ka pietiekami daudz sapratu no tā, kā ir iekārtots Kombinators un kas viņam nepieciešams darbam. Pašlaik es varētu tev pat detalizēti paskaidrot, kā jānokopē dati, teiksim, matricei no suņa un kā šo matrici izgatavot.

— Paldies, Gudriniec. Tiklīdz man būs vajadzīgs suns, noteikti izmantošu tavu palīdzību. Bet suņiem droši vien ir arī gatavas programmas?

— Ir.

— Es gan, cik atceros, izteicu tev lūgumu nevis par suņa, bet par cilvēka matrici.

r— Te es nekādi nevaru tev paKdzēt.

— Kāpēc? Vai tas ir tik sarežģīti?

— Nē. Nav sarežģīti un nav vienkārši. Vispār — nekādi.

— Kāpēc tu pēkšņi esi sākusi izskaidroties ar tādām frāzēm? Ko tām jānozīmē?

— Es neatradu nevienu programmu cilvēka radīšanai. Ja tāda eksistē, tad pašlaik tā atrodas Kombinatora rīcībā un ir iekļauta trešās apdzīvotības pakāpes kopīgajā programmā.

— Tas nozīmē, Zojas programmā …

— Es saku — ja eksistē. No Kombinatora var saņemt programmu, tikai iepriekš viņam pavēlot likvidēt pasauli.

— Pilnīgi izslēgts.

— Ja man nav programmas, es neko nevaru izanalizēt. Piekriti, ka cilvēks taču ir mazliet sarežģītāks par suni.

— Nestrīdos. Labi, Gudriniec, iztikšu arī bez sevis paša matrices. Liekas — pašlaik tas vairs nav tik aktuāli. Ir cits uzdevums. Tu zini — kāds. Es tev teicu no rīta.

— Esmu izdomājusi. Principā uzdevums ir atrisināms. Nepieciešams: pirmkārt lai telpā nebūtu pilnīgi nevienas atkailinātas metāliskas virsmas. Citādi radīsies lauku savstarpējs atstarojums un pārklājums, bet tas novedīs pie …

— Sapratu. Kāda izolācija ir vajadzīga?

— Tādām iekārtām — standartveida. Tā ir izmantota pirmajā tilpnē.

— Neder. Tu taču zini visus noteikumus. Tilpne ir aizzīmogota, bez galvenā konstruktora klātbūtnes tur visiem citiem ieeja kategoriski aizliegta. Pat es, kuģa kapteinis un pilots, ne reizi neesmu iegājis tilpnē pēc tam, kad speciālisti tur beidza montēt Kombinatoru.

— Man tas neliekas saprātīgi.