UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Iekodis lūpā, inženieris atgriezās pie krēsliņa un ap­sēdās.

Dauge bezmērķīgi šķirstīja gramatu, kas gulēja viņa priekša uz galda.

—    Patiesību sakot, viņa aizgāja… Tā būs pre­cīzāk . ..

Bikovs klusēja, vērodams kalsnējo, saules aprauto drauga seju. Lampas zilajā gaismā tā likās pilnīgi melna.

—    Man arī nenāk miegs, Aleksej, — Dauge skumji ieminējās. — Zēl Pola. Un šoreiz lidot arī ne visai gri­bas. Es ļoti mīlu Zemi. Ļoti. Tu droši vien domā, ka visi starpplanētu lidotāji ir nelabojami debesu iemītnieki. Tā nav. Mēs visi ļoti mīlam Zemi un ilgojamies pēc zi­lajām debesīm. Tā ir mūsu slimība — ilgas pēc zilās debess. Sēdi tu, cilvēks, kaut kur uz Fobosa. Debesis bezdibenīgas, melnas. Zvaigznes kā dimantu adatas dur­sta acis. Zvaigznāji liekas sveši, nepazīstami. Un apkārt viss mākslīgs: mākslīgs gaiss, mākslīgs siltums, pat paša svars — tas arī mākslīgs . . .

Bikovs klausījās nepakustēdamies.

—    Tu nezini, kā tas ir. Tu neguli tāpēc, ka jūties kā uz sliekšņa: viena kāja te, otra — tur. Bet Jurkovskis pašlaik sēž un raksta dzejas. Par zilām debesīm, par miglu virs ezeriem, par baltiem mākoņiem virs mežu galotnēm. Viņa dzejas ir sliktas, uz Zemes katrā redak­cijā tādu dzeju — kilogramiem, un viņš to ļoti labi zina. Un tomēr raksta.

Dauge aizsita grāmatu ciet un, atmetis galvu atpakaļ, atlaidās atzveltnē.

—    Bet apaļīgais Krutikovs, mūsu stūrmanis, noteikti joņo pa Maskavu mašīnā. Kopā ar sievu. Sieva pie stū­res, bet viņš sēž un acu nenolaiž no viņas. Un nožēlo, ka nav klāt bērnu. Bērni dzīvo pie vecmāmiņas Novo- sibirskā. Puika un meitene, ļoti jauki bērni… — Dauge pēkšņi iesmējās. — Bet Bogdans Spicins, mūsu otrais pilots, tas nu gan noteikti guļ. Raķete ir viņa īstā māja. «Es,» viņš saka, «uz Zemes jūtos kā vilcienā: gribas ap­gulties un aizmigt, lai ātrāk sasniegtu gala punktu.» Bogdans ir īsts debesu iemītnieks. Mums ir vēl daži citi. Viņus ne ar ko nevar izārstēt. Bogdans dzimis Marsa zinātniskajā pilsētiņā uz Lielā Sirta. Tur viņš nodzīvojis līdz piecu gadu vecumam, tad saslimusi māte un viņus atsūtījuši uz Zemi. Palaiduši, stāsta, mazo Bogdanu pa­staigāties pa zālīti. Viņš staigājis, staigājis, iekāpis peļķē un laidis vaļā: «Uz mājām gribu-u! Uz Marsu!»

Bikovs jautri iesmējās, juzdams, ka izkūst un noveļas no sirds smags neizprotamu jūtu kamols. Tik tiešām — viss ir ļoti vienkārši — viņš patiešām stāv uz sliekšņa — viena kāja vēl te, bet otra jau «tur» .. .

—    Bet ko dara mūsu komandieris? — viņš jautāja.

Dauge ievilkās sevī.

—    Nezinu. Nevaru iedomāties .. . Nezinu.

—    Droši vien guļ, tāpat kā Bogdans — debesu iemīt­nieks . . .

Dauge papurināja galvu:

—    Nedomāju vis . .. Vai debesis pašlaik skaidras?

—    Nē, mākoņi aizklājuši.. .

—    Tādā gadījumā — nepavisam nezinu, — Dauge pakratīja galvu. — Es varētu iedomāties, ka Anatolijs Jermakovs stāv un raugās uz spožu zvaigzni virs ap­vāršņa. Uz Venēru. Un rokas viņam … — Dauge brīdi klusēja. — Rokas viņam sažņaugtas dūrēs un pirksti balti . ..

—    Ir gan tev fantāzija, Georg!

—    Nē, Aleksej, tā nav lantāzija. Mums Venēra galu galā ir tikai epizode. Mēs pabijām uz Mēness, pabijām uz Marsa, tagad lidosim apgūt jaunu planētu. Katrs mēs darām savu darbu. Bet Jermakovs . .. Jermakovam ir savi rēķini — veci, nežēlīgi rēķini. Es tev pateikšu, kādēļ viņš lido: viņš lido atriebt un pakļaut — pakļaut bez žēlastības un uz visiem laikiem. Tā es visu to sev iztēlojos . .. Viņš visu ziedojis Venērai — gan dzīvību, gan nāvi.

—    Vai tu viņu labi pazīsti?

Dauge paraustīja plecus:

—     Tas nav svarīgi. Es to jūtu. Un bez tam, — viņš sāka skaitīt uz pirkstiem. — Nisidzima, japānis — viņa draugs, Sokolovskis — viņa tuvākais draugs, Ši Feņ- ju — viņa skolotājs, Jekaterina Romanovna — viņa sieva . .. Visus viņus aprijusi Venēra. Krajuhins ir viņa otrais tēvs. Savu pēdējo lidojumu Krajuhins veica uz Venēru. Pēc tam ārsti uz visiem laikiem noliedza viņam lidot. ..

Dauge pielēca kājās un sāka soļot pa istabu.

—           Savaldīt un pakļaut, — viņš atkārtoja, — bez žē­lastības un uz visiem laikiem! Jermakova acīs Venēra ir visu cilvēkam naidīgo spēku ļauns un stūrgalvīgs iemiesojums. Es šaubos, vai mēs. vispār kādreiz pilnībā spēsim izprast šādas jūtas. Un iespējams, ka tā ir pat labāk. Lai saprastu to, jācīnās tā, kā cīnījās Jermakovs, un jācieš tā, kā cieta viņš … Pakļaut uz visiem lai­kiem … — Dauge domīgi atkārtoja.

Aleksejs noskurināja plecus it kā saldams.

—           Tāpēc es minēju sažņaugtas dūres, -— Dauge no­beidza, cieši raudzīdamies viņā. — Taču, tā kā pašlaik ir apmācies, es patiešām nespēju iedomāties, ko viņš varētu darīt. Ticamākais, ka patiešām gluži vienkārši guļ.

Kadu bridi abi klusēja. Bikovs nodomaja, ka ar tadu priekšnieku viņam strādāt vēl nav gadījies.

—           Bet kā ar tavām lietām? — piepeši iejautājās Dauge.

—    Ar kādām?

—    Ar tavu Ašhabadas skolotāju.

Bikovs vienā mirklī sadrūma un kļuva skumīgs.

—    Tā nekas . .. •—• viņš sacīja bēdīgi. — Tiekamies . ..

—    Ak tā! Tiekaties … Un tālāk?

—    Nekas.

—    Vai bildināji?

—    Bildināju.

—    Atraidīja?