UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Nē. Teica, ka padomāšot.

—    Kad tas bija?

—    Pirms pusgada.

—    Nu — un?

—    Kas par «nu — un»? Vairāk nekā.

—           Esi gan tu, Aleksej, pamatīgs muļķis, dieva dēļ, tikai neņem ļaunā.

Bikovs nopūtās. Dauge lūkojās uz viņu ar neslēptu zobgalību.

—           Apbrīnojami! — viņš sacīja. — Cilvēkam pāri trīsdesmit. Viņš mīl skaistu sievieti un tiekas ar to nu jau septiņus gadus . . .

—    Piecus.

—           Labi, lai ir pieci. Piektajā gadā to bildina. Ņemiet vērā — šī nelaimīgā sieviete pacietīgi gaidījusi piecus gadus!

—    Nevajag, Georg! — Bikovs sacīja viebdamies.

—           Piedošanu! Pēc tam kad viņa aiz kautrības vai arī, gribēdama mazliet atriebties, teica, ka padomāšot. ..

—    Diezgan!

Dauge nopūtās un paplēta rokas.

—           Tu taču pats, Aleksej, esi vainīgs! Tavi uzmanības pierādījumi atgādina ņirgāšanos. Ko lai viņa par tevi domā? Ak tu lācis!

Bikovs bēdīgi klusēja. Pēc brīža viņš ieminējās cerību pilnā balsī:

—    Kad atgriezīsimies . ..

Dauge iesmējās:

—           Ak tu uzvarētāj . .. piedošanu, tuksnešu speciālisti «Kad atgriezīsimies» … Ej labāk gulēt, skatīties uz tevi negribas!

Bikovs piecēlās un paņēma no galda grāmatu.

—           «Fobosa planetogrāfiskais apraksts». Pols Danžē, — viņš izlasīja. Uz titullapas ar sarkanu zīmuli trekniem burtiem bija uzrakstīts krievu valodā: «Mīļajam Dau- gem no uzticīgā un pateicīgā Pola Danžē.»

Bikovs pamodās rītausmā. Guļamistabas durvis bija puspievērtas. Ģērbies tikai peldbiksītēs, tumšs un izspūris, Dauge stāvēja pie galda un lūkojās uz jaunās, skumjās sievietes — Mašas Jurkovskas ģīmetni. Tad viņš noņēiņa fotogrāfiju no sienas un iebāza mugur­somā.

Bikovs klusi pagriezās uz otriem sāniem un atkal aiz­miga.

IKDIENA

Pilsēta nebija liela: daži simti jaunu kotedžu izstiepu­šās ieplakā starp divām lēzenu, kailu pakalnu grēdām četrās taisnās, paralēlās ielās. Sarkanā rīta saule lēja bālu gaismu uz mitro asfaltu, lēzenajiem jumtiem un spirgtajiem kociņiem dārziņos. Aiz pakalniem sārtā dū­makā vīdēja milzīgas, vieglas konstrukcijas — tās bija no filmām un fotoattēliem pazīstamās starpplanētu kuģu starta ierīces.

Tinies baltā virssvārcī, Aleksejs Bikovs stāvēja pie liela loga, kas aizņēma pusi sienas, un, gaidot ārsta iz­saukumu, raudzījās uz ielu. «Hiusa» komanda šai pil­sētā bija ieradusies vakar vakarā. Lidmašīnā Bikovs gu­lēja, taču laikam nebija pilnīgi izgulējies un tāpēc snauda arī mašīnā, braucot no aerodroma. No vakardie­nas iespaidiem par pilsētu atmiņā bija palikusi tikai sārtas vakara saules pielieta iela, gaiša daudzstāvu vies­nīcas ēka un stāva dežurantes vārdi: «Te jūsu istaba, biedri, iekārtojieties . ..» Pulksten septiņos rītā viņu pa­modināja Dauge un paziņoja, ka visiem jāierodas uz medicīnisko apskati un ka no ilgas valstīšanās rodoties izgulējumi.

Medicīniskais korpuss atradās cieši kaimiņos vies­nīcas ēkai. Šeit kosmonautiem lika noģērbties, uzmest virssvārčus un gaidīt.

Aiz loga uz ielas bija patukšs. Pie pretējās mājas, kā trauksmainā skrējienā sastingusi, stāvēja zema mašīna ar sudraba briedi uz radiatora. Garām pagāja divi vīri, tērpušies vieglos kombinezonos, ar milzīgām rasējumu mapēm rokās. Smagi aizrāpoja spēcīgs puskāpurķēžu elektrokārs ar piekabi. Dārziņā iznāca ap divpadsmit gadu vecs zeņķis, pablenza debesīs un, iebāzis trīs pirk­stus mutē, iesvilpās, tad, pārlēcis pāri žogam, sāka skriet pa ielu, nepārprotami atdarinādams slavenu čempionu skrējiena stilu. «

Bikovs atgāja no loga. Jermakova un Jurkovska istabā nebija; viņus jau iesauca ārsta kabinetā. Pārējie ne­steigdamies izģērbās, karinot drēbes glītos skapīšos ar puscaurspīdīgām durtiņām. Aleksejs Petrovičs nevarēja vien noskatīties uz Spicinu. Pilotam bija varens, stieg­rains vingrotāja profesionāļa stāvs. Zem plānās, zeltai­nās ādas uz platās muguras viļņoja muskuļu kamoli. Dauge, uzmetis virssvārci, sēja ciet Jurkovska zīda krekla piedurkņu galus, viltīgi smaidīdams un murminā­dams zem deguna: «Tā-ā, bet tagad tā . . .» Beidzis šo liet­derīgo darbu, viņš jautri iesmējās un piegāja pie Bikova:

— Patīk pilsēta, Aleksej?

—    Pilsēta ir laba, — Bikovs sacīja atturīgi. — Bet vai kosmodroms tālu?

—    Tur, aiz pakalniem. Vai redzi starta ierīču smailes? Tur arī atrodas slavenais Septītais poligons, pirmais un pagaidām pasaulē vienīgais speciālais kosmodroms fo­tonu raķešu izmēģināšanai, starta un nosēšanās vajadzī­bām. No šejienes startēja pirmais automātiskais fotonu lidaparāts «Ugunspūķis». Šeit nosēdās «Hiuss-1» un «Hiuss-2». Šeit droši vien nosēdīsies arī «Hiuss-3» un «Hiuss-4», un «Hiuss-5» . . .

—    Nosēdīsies vai startēs?

—    Arī startēs. Bet vispirms nosēdīsies. Tos taču ne­būvē uz Zemes.

—    Aha … — Bikovs atcerējās par kosmisko metāl- lietuvi uz pavadoņa «Vejdadi Ju-i».