UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Kibernētiskais ārsts, elektronu diagnostikas ma­šīna, — atbildēja Dauge. — Viss būtu labi, tikai tā iz­dara injekcijas. Bet es nevaru ciest injekcijas.

Viņi iekāpa liftā un uzbrauca piektajā stāvā, ēdam­zālē. Tā bija milzīga, patukša, ziemeļu saules sārtās gais­mas pielieta telpa. Gandrīz visi galdiņi bija brīvi. Bro­kastis bija vai nu beigušās, vai arī vēl priekšā.

—    Rau, kur mūsējie, — Dauge sacīja.

«Hiusa» komanda aizņēma divus sabīdītus galdiņus pie paša loga. Tur jau sēdēja abi piloti un Jermakovs. Bikovs ievēroja, ka resnītim Krutikovam nelaimīgs iz­skats. «Padomju astronautikas lepnums» sakumpis sē­dēja pie piena glāzes, drupināja sausu maizi un ar ne­izsakāmām skumjām nolūkojās uz Spicina šķīvi. Tumš- matis Bogdans grieza aromātiski kūpošu, sulīgu bifšteka gabalu.

Cik savādi tas arī likās, bet brokastis tika pasniegtas jau pēc jaunās devas. Zināmā neizpratnē Bikovs notie­sāja veselu bļodu smaržojošas zāles, nokopa šķīvi auzu biezputras, ielocīja divus gabalus lieliska šķiņķa un ķē­rās pie ābolu sulas. Daugem pasniedza gaļu.

Viņš paņēma dakšiņu un nazi un apvaicājās:

—    Ko tev, Mihail Antonovič, ārsts sacīja?

Krutikovs nosarka un pievērsa skatienu glāzei.

—     Bet es zinu, — Jurkovskis pienācis teica. — Viņš droši vien ilgi un maigi turēja Mišu aiz vēdera krokas un populārā valodā skaidroja, ka gardēdība nekad nav uzskatīta par kosmonauta cienīgu īpašību.

Krutikovs klusēdams izdzēra piena glāzi un nevilšus pasniedzās pēc vāzes ar smalkiem cepumiem, bet Jer­makovs klusi norūca «hm», un stūrmanis steidzīgi atrāva roku atpakaļ.

Pēc brokastīm Krajuhins paziņoja, ka atbraucis Us- manovs, viens no jaunās bākas konstruktoriem. Us- manovam esot uzdots apmācīt «Hiusa» apkalpi «šā ievē­rojamā tehniskās domas sasnieguma» montāžā un eks­pluatācijā.

—    Šim nolūkam dodu divas nedēļas, — Krajuhins sa­cīja. — Pēc tam visi stāsies pie darba savā specialitātē.

Pirmā nodarbība notika viesnīcas sporta zālē. Strād­nieki zilos darba tērpos klusi ienesa resnu, seššķaut- nainu siju un vairākus priekšmetus, kuru forma un ma­teriāls nezinātājā diez vai varētu radīt asociāciju ar kaut kādiem vispārzināmiem jēdzieniem. Neizpratne un ziņkāre bija redzama pat Bogdana Spicina un Krutikova acīs, un tikai Jermakovs apskatīja nepazīstamās ierī­ces ar parasto vēso un vienaldzīgo izteiksmi.

Tērpies kombinezonā, ienāca Usmanovs, gara auguma vīrietis ar platiem vaigu kauliem, un nekavēdamies ķē­rās pie darba. Pamazām saspringums no kosmonautu sejām nozuda, sāka birt jautājumi, izraisījās dzīvas sa­runas. Drīz vien tajās iesaistījās arī Bikovs, kurš vis­pārējos vilcienos, kā jau kurš katrs inženieris, zināja radiolokācijas un tālvadības principus.

Runa bija par ierīci, kas paredzēta ļoti spēcīgu, no­teikta virziena un viļņu garuma ultraīsviļņu impulsu raidīšanai, lai tie spētu izlauzties cauri blīviem putekļu mākoņiem un stipri jonizētiem atmosfēras slāņiem. Im­pulsu ilgums nepārsniedz desmit mikrosekundes. Se­kundē tiek raidīts ap simt impulsu. Speciālas ierīces šim impulsu staram liek veidot spirāli, dažu sekundu laikā aprakstot visu debess slēras augšējo daļu no horizonta līdz zenītam un atkal atpakaļ līdz horizontam.

Tāda ierīce dos iespēju kosmiskajiem kuģiem orien­tēties virs nepazīstamas planētas, kuras virsma ir ne­pieejama vizuāliem novērojumiem un kur elektrisko vētru un augstās jonizācijas dēļ parastie radiolokācijas līdzekļi ir bezspēcīgi. Šādas bākas paredzēts uzstādīt uz klintīm, kuru tuvumā atrastos nolaišanās vajadzībām izmantojami laukumi, kā arī citu objektu tuvumā, ku­rus vēlams būtu apzīmēt ar orientieriem. Šoreiz saskaņā ar ekspedīcijas galveno uzdevumu bākas vajadzēs uz­stādīt apkārt pirmajam nolaišanās laukumam uz Venē­ras, pie Urāna Golkondas robežas.

—    Bet kā būs ar enerģiju? — Jurkovskis jautāja.

Usmanovs izvilka no portfeļa saini.

—    Selēna-cerija radiobaterijas, — viņš teica. — Div­simt elementu uz kvadrātcentimetra. Mēs varētu apgā­dāt jūs vēl ar neitronu akumulatoriem, taču es do­māju — tas būs lieki. Tie ir pārāk lieli un neērti. Pus­vadītāju radiobaterija ir daudz portatīvāka. «Hiusā» iekraus piecsimt kvadrātmetru šāda auduma, un jūs

gluži vienkārši izklāsiet un nostiprināsiet to visapkārt bākām … Ja iežu virskārta pie Golkondas robežas uz katru kvadrātcentimetru dos piecdesmit līdz sešdesmit rentgenu stundā — bet pēc sākotnējiem aprēķiniem tā dos daudz vairāk, — bateriju jauda sasniegs divtūkstoš līdz trīstūkstoš kilovatu. Bākām tas ir vairāk nekā va­jadzīgs.

Bikovs neticīgi aptaustīja stingro, elastīgo plēvi, ku­ras puscaurspīdīgajā slānī bija saredzami duļķaini grau­diņi.

Izrādījās, ka bāku montāžas un uzstādīšanas principi ir ļoti vienkārši.

—     Izjaukt ierīces galvenos agregātus nav nekādas va­jadzības, — Usmanovs paskaidroja. — Tas būtu pat ne­vēlami, Anatolij Borisovič. (Jermakovs piekrītoši pa­māja.) Kā redzat, tie ir aizzīmogoti ar fabrikas zīmogiem. Par to darbu atbild mūsu laboratorija. Bet pārējais pavi­sam vienkārši. Panāciet tuvāk, biedri, palīdziet… Tā, pateicos.