UGUNS cikls

—   Vai jūsu draugs pastāstīs mums mazliet sīkāk par šīm paaudžu mijām? — jautāja biologs. — Uz Zemes sastopami organismi ar līdzīgu attīstības ciklu, kaut gan abas to formas nav adaptējušās dzī­vei tik radikāli atšķirīgās vidēs. Tomēr pašlaik mani galvenokārt nodarbina jautājums par šiem skolotā­jiem. Kad viņi beidzot mirst, vai tad rodas otra tipa būtnes vai arī nerodas nekas?

—   To nezinu ne es, ne arī Dars Langs Āns. Jums labāk vajadzētu to paprasīt «karsto» Skolotājam, ar kuru sarunājos, kad mani izdzirdējāt. Es pat nezinu, vai parasti rodas viens vai vairāki pēcnācēji.

—   Tas ir pietiekami skaidrs. Tikai šādi reproducē- jolies — ja rastos viens pats pēcnācējs —, rase jau sen būtu izmirusi. Turklāt šad tad daži droši vien aiziet bojā negadījumos.

—   Vienīgais, kam to varētu jautāt, ir Skolotājs. Es jūsu vārdā viņam par to apvaicāšos.

—   Kālab gan skolotāji to visu slēpj no vairuma savējo? — kāds cits painteresējās.

—   Tas jums jāprasa viņiem pašiem. Būdams viņu vietā, es tā rīkotos, lai nesaceltu paniku, bet, kā ap­galvo šis skolotājs, iedzimtos netraucējot tas, ka viņi precīzi zinot savu nāves brīdi.

—   Par to man gribētos parunāties ar jūsu draugu.

—   Labi. Tikai man šķiet, ka vajadzētu sastādīt (jautājumu sarakstu.

Bezgalīgā virknē mijās jautājumi un atbildes, līdz beidzot Krūgers vairs nepūlējās slēpt žāvas. Galu galā kuģa komandieris beidza sanāksmi; bet arī tad jauneklis vēl krietnu brīdi netika pie miera. Viņš tur­pināja izrādīt Daram Langam Anam «Alphard» un atbildēja, cik labi vien spēdams, uz mazā drauga jau­tājumiem.

Beidzot viņš likās gulēt — pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem atkal bezsvara stāvoklī. Nilss nenoskaid­roja, vai Dars spēj gulēt šādos apstākjos, bet no rīta abiormenietis izskatījās pietiekami atspirdzis, lai Krūgers nospriestu, ka draugs ir labi izgulējies. Dars atteicās nomēģināt cilvēku barību, apgalvojot, ka neesot izsalcis, bet Krūgers notiesāja tik pamatīgas brokastis, ka daži paziņas jutās spiesti viņu brīdināt. Relatīvi zemā Abiormenas augu barības vērtība uz planētas pavadītajā laikā bija viņu pamazām piera­dinājusi apēst daudz lielāku barības daudzumu.

Apmierinājis izsalkumu, Nilss pieteicās pie koman­diera, kas uz vietas sasauca vēl vienu sanāksmi — šoreiz tajā piedalījās tikai zinātnieki. Tika nolemts, ka lauvas tiesa Dara laika ziedojama filologiem, lai iespējami ātrāk sagatavotu vairākus tulkus. Biolo­giem ieteica nolaisties uz planētas ar palīgkuģi un pašiem noķert dažus dzīvniekus — viņiem lielāko daļu zināšanu nāksies iegūt sūrā darbā. Krūgers vi­ņus uzmundrināja ar solījumu palīdzēt sarunās ar Skolotāju, kamēr Dars vadīs valodas stundas.

Toties ģeologiem tieša Dara palīdzība bija taisni nepieciešama. Protams, viņi paši varētu kartēt visu Abiormenas cietzemi un pārmeklēt piemērotākos sedl- mentu atsegumu rajonus, tomēr tā patērēto laiku varētu izlietot lietderīgāk. Tāpēc Daram parādīja speciālistu meklēto iežu krāsainās fotogrāfijas, iz­jautājot, wai viņš nezina uz planētas vietas, kur tie būtu atrodami.

Par nelaimi, Dars pēc fotogrāfijām nepazina ne­vienu iezi. Izrādījuši viņam visas fotogrāfijas, ģeo­logi droši vien būtu atmetuši ar roku un atgriezušies pie sākotnējā kartēšanas plāna, ja Krūgers nepama­nīju, ka vienā no fotogrāfijām attēlotais iezis ir pil­nīgi identisks tiem, kurus viņš bija redzējis pie gei- zera. Viņš pievērsa Dara uzmanību šim attēlam.

—  Jūsu fotogrāfijās nav sevišķi labas, — Dars at­saucās.

Pēc divdesmit minūtēm bija noskaidrots, ka Dars Langs Āns redz gaismu ar viļņa garumu no četri tūkstoši astoņi simti līdz gandrīz astoņpadsmit tūk­stošiem angstrēmu, tas ir, ne gluži tik tālu spektra violetajā daļā kā vidusmēra cilvēks, toties vairāk nekā oktāvu tālāk infrasarkanajā. Krāsainās fotogrā­fijas, kurās kombinētas trīs pamatkrāsas tā, lai re­producētu cilvēka acs uztverto oriģinālu, gluži vien­kārši neatainoja ne pusi no Daram saredzamā krāsu spektra, tāpēc no viņa viedokļa tās tiešām nebija la­bas — krāsas uz filmas šai spektra daļā neatbilda oriģinālam.

—   Nav nekāds brīnums, ka es no viņa nekad ne­esmu dzirdējis nevienas krāsas nosaukumu, — Krū­gers satriekts nomurmināja.

Problēmu atrisināja, pagatavojot melnbaltas kopi­jas un ļaujot Daram koncentrēties uz iežu struktūru. Tā viņš spēja identificēt vairāk nekā pusi foto­grāfiju un pateica, kur var atrast lielāko daļu pa­raugu. Pēc īsas ģeoloģijas stundas viņš pat ieteica lūzumu rajonus un aizas, kur atklāti noslāņojumi simtiem un tūkstošiem pēdu dzijumā; viņa zīmētās kartes bija vairāk nekā pietiekamas attiecīgo rajonu atrašanai. Petrogrāfi bija sajūsmā. Priecājās arī Dars Langs Āns un Nilss Krūgers — pēdējais gan tikai viņam vienam zināma iemesla dēļ.