UGUNS cikls

—   Skaidrs. — Krūgers bija drusku zaudējis dūšu, tomēr nemaz netaisījās padoties. — Tad tev nebūs iebildumu, ja mēs apciemosim pārējās pilsētas un sa­tiksimies ar taviem kolēģiem skolotājiem, un viņiem tieši pateiksim savu priekšlikumu?

Viņš kaismīgi vēlējās, kaut tikai sarunas biedram nenāktu prātā pajautāt, vai visi cilvēki šai jautājumā ir vienisprātis.

—   Protams. Ja jūs viņiem izskaidrosit stāvokli tā­pat kā man; viņi atbildēs to pašu.

Krūgers Jauni nosmīnēja.

—   Jā, mēs varētu rīkoties tā vai arī varētu viņiem izstāstīt savādāku stāstu, piemēram, ka tavs saprāts ir nedaudz cietis, tu no mums esi izkrāpis informā­ciju un, skolotāja pienākumos ietilpstošo daudzo upuru nogurdināts, esi sācis būvēt ierīces augstas temperatūras saglabāšanai planētas lielākajā daļā, lai izbeigtu tavas rases miršanu noteiktajā laikā.,.

—  Vēl nekad mūžā neesmu dzirdējis tādas blēņās!

—   Protams, ka neesi. Un tavi draugi citās pilsētās arī ne. Bet kā viņi zinās, ka tās ir blēņas? Vai viņi uzdrošināsies neizmantot izdevību?

Nilss brīdi klusēja, tomēr atbilde no radio neat­skanēja.

—   Man vēl aizvien šķiet, ka tavas rases pārstāv­jiem nebūs nekādas vajadzības lidot kosmosā tāpēc vien, ka viņi iemācījušies drusku fizikas. Varbūt citi skolotāji nespēj saskatīt ar to saistītās briesmas tā kā tu?

—   Pagaidi, man jāpadomā!

Ilgu laiku valdīja klusums, kuru pārtrauca tikai klusi atmosfēras traucējumu radīti sprakšķi. Krūgers sasprindzis gaidīja.

—   Tu man šo to esi iemācījis, cilvēk, — beidzot atkal atskanēja Skolotāja balss. — Es tev neteikšu, ko. Taču lai Dara Langa Āna skolotāji apgūst zinī­bas, kādas vien spēj.

Vairāk neko Skolotājs neteica.

Krūgers nomierinājās, un pār viņa seju pārslīdēja smīns. Plāns izdosies; tagad tas nevar neizdoties.

Dars Langs Āns iegūs plašu informāciju, kuras pietiks daudzām grāmatām — tik daudzām, ka tās nebūs iespējams uzrakstīt līdz viņa nāves brīdim. Dars Langs Āns atgriezīsies ar savu zināšanu krā­jumu Ledus Cietoksnī tad, kad būs pienācis laiks noslēgt alas, lai paglābtos no pieaugošā karstuma un atmosfēras pārvērtībām, un vēl aizvien diktēs vai rakstīs pats. Viņš atradīsies Cietoksnī, nevis «auksto» pilsētā un nemirs reizē ar saviem ciltsbrāļiem. Ne­pieciešamības spiests, Dars Langs Ans kļūs par sko­lotāju, un Nilss Krūgers nezaudēs savu mazo draugu.

Xii ĢEOLOĢIJA; ARHEOLOĢIJA

Abiormena ir lielāka par Zemi, un ūdens klāj rela­tīvi mazāku tās platību pat aukstajā periodā, tāpēc ģeologiem pētāmā teritorija bija milzīga. Protams, viņi nemēģināja apgūt to visu; viņu pamatpro- grammā bija paredzēts izpētīt stratigrāfisko ainu tiktāl, lai rastos skaidrs priekšstats par planētas ģeoloģisko vēsturi, un, ja vien iespējams, iegūt radio­aktīvo vielu paraugus no pietiekami dziļiem slāņiem, lai pēc tiem varētu noteikt vismaz planētas vecuma apakšējo robežu. Tas būtībā arī bija viss, ko astro­nomi gribēja uzzināt, toties biologu prasības bija daudz augstākas. Viņi ķērās pie darba, gatavi ana­lizēt jebkuras atrodamās fosilijas ar visām viņu no­zarē lietotajām metodēm.

Nogulumieži tika izpētīti slānis pēc slāņa. Dažkārt tie bija jūdzēm biezi, dažkārt izzuda jau pēc pāris jardiem — varbūt slāņus bija sajaukušas zemestrī­ces, tā radot mīklu, kuras atrisināšanai nepieciešama krietna pieredze; varbūt dabas parādībai, kuras re­zultātā tie nogulsnējušies, bijis vietējs raksturs un formācija jau pašā sākumā bijusi stipri lokalizēta. Miljoniem kvadrātjūdžu plaša jūras kaļķakmens gul­tne ir viena lieta, bet smilšakmens lēcveida iegulas kādreiz nelielā ezerā ietekošas upes deltā — jau pa­visam cita, turklāt nebūt ne patīkama, ja jāizdara relatīva datēšana.

Krūgers bija pateicīgs liktenim, ka komandieris Bērks nebija līdzi šai grupai uz planētas, un klusībā lūdzās, kaut viņš nekad nedzirdētu nevienu no piezīmēm, ar kurām apmainījās ģeologi, jo Dars Langs Āns no dienas dienā aizvien labāk apguva an­gļu valodu, un ir maz zinātņu nozaru, kurās fotogrā­fiskā atmiņa būtu noderīgāka un vērtīgāka nekā stra- tigrāfijā. Bez izņēmuma visi ģeologi lūkojās uz abior- menieti ar godbijību un juta pret viņu draudzību, kas ļoti līdzinājās paša Krūgera jūtām. Agrāk vai vēlāk komandieris visu nopratīs, tomēr jauneklim vēl at­lika cerība, ka tad viņa mazais draugs būs jau tik iemīļots, ka vecais virsnieks būs spiests aizmirst sa­vas aizdomas.