UGUNS cikls

Kamēr risinājās šie notikumi, jauneklis bija atjau­nojis radiosakarus ar Skolotāju un pastāstījis viņam visu notiekošo. Viņš izskaidroja, kādu informāciju vēlas iegūt atbraucēji, un piedāvāja sniegt tik daudz zināšanu, cik vien šis radījums vēlētos. Par nelaimi, Skolotājs vēl aizvien uzskatīja, ka pārāk daudz zināt­nes nenāktu par labu viņa rasei. Viņš negribēja at­teikties no sava viedokļa, ka zināšanas ar laiku no­vestu pie ceļojumiem kosmosā un tie savukārt kļūtu par iemeslu abiormeniešu dzīves cikla iziršanai, jo būtu smieklīgi iedomāties, ka apstākļi uz kādas citas planētas varētu būt līdzīgi tiem, kādi ir uz Abior­menas.

—  Bet jums nemaz nav jāpaliek uz citas planētas, kāpēc gluži vienkārši neaizlidot uz kādu no tām, lai nodibinātu tirdzniecības sakarus, mācītos no tās iedzīvotājiem vai arī tikai apskatītu planētu?

—  Nils Krūger, es reiz jau izskaidroju, cik ļoti tevi maldina manas rases nepazīšana. Lūdzu, tici man, ja es saku — tu tāpat maldies, domādams, ka tai kaut kādā veidā palīdzētu aizceļošana no šīs pla­nētas.

Šai punktā viņa stūrgalvība nebija salaužama, un Krūgeram bija jāpadodas.

Par savu neveiksmi viņš paziņoja kuģa komandie­rim Bērkam un bija mazliet pārsteigts par virsnieka atbildi.

—  Vai jums nav laimējies, ka viņš noraidīja jūsu priekšlikumu?

—   Kāpēc, ser?

—   Cik noprotu, jūs viņam apsolījāt faktiski jeb­kuras tehniskās zināšanas, par kurām viņš varētu ieinteresēties. Jāatzīstas, mēs vairs neesam tik ļoti norūpējušies par drošību kā pirms pāris paaudzēm, kad uz Zemes vēl notika kari, tomēr ari tagad uz­skatām par nevēlamu pārāk nepiesardzīgi dalīties zi­nāšanās par potenciāli iznīcinošu tehniku ar rasi, kuru vēl neesam pietiekami labi iepazinuši.

—   Bet es viņus pazīstu!

—   Piekritu, jūs pazīstat Daru Langu Anu. Jūs esat sastapis vēl pāris viņa rases pārstāvju, vairākus sko­lotājus un pa radio esat sarunājies ar Skolotāju, kas pieder pie rases, kura būtu dēvējama par papildinošo. Es atsakos ticēt, ka jūs «pazīstat» šo rasi pilnībā, un vēl aizvien apgalvoju: ja šis radījums būtu pieņēmis jūsu piedāvājumu, jūs būtu nokļuvis visai nepatī­kamā situācijā.

—   Bet jums taču nav iebildumu, ka Daram stāsta visu, par ko viņš pajautā.

—   Apmēram to pašu iemeslu dēļ, kāpēc Skolotā­jam nav nekas pretī, ka jūs apmācāt Daru.

—   Jūs domājat — tāpēc, ka viņš drīz mirs? Vai jūs pirms tam neatļausit viņam atgriezties Ledus Cietoksnī? Viņš ir pārliecināts, ka tiks atpakaļ.

—   Domāju gan. Manuprāt, no t.ā necelsies nekāds ļaunums; viņš neņems līdzi nekādus pierakstus un bez tiem, pēc manas pārliecības, nevarēs nodarīt neko ļaunu.

Krūgers pieķēra sevi, ka tik tikko nebija ieminējies par abiormenieša neparasto atmiņu. Nilss gribēja, lai Dars Langs Āns apgūst pēc iespējas vairāk zinā­šanu. Viņam bija skaidrs, ka mazais iedzimtais atce­rēsies visu, kas viņam rādīts un stāstīts, un nodos savas zināšanas tālāk skolotājiem Ledus Cietoksnī. Varbūt Skolotājam ciematā būs iebildumi, bet, jā­domā, neko daudz viņš nespēs izdarīt; Krūgers bija turējies pie norunas.

Taču vai šis radījums vispār varētu ko darīt? Viņš bija apgalvojis, ka viņam uz skolotājiem Ledus Cie­toksnī esot pietiekami liela ietekme, lai liktu viņiem pret pašu gribu nogalināt Krūgeru. Varbūt ciemata Skolotājs varēs viņus piespiest .ignorēt Dara aizves­tās zināšanas vai pat iznīcināt Daru, bet tas nu gan neietilpa Krūgera plānos. Tomēr cik liels iespaids īsti bija šai būtnei? Vai būtu iespējams ierobežot tās varu vai padarīt viņu nekaitīgu? Vajadzēs ar Skolo­tāju atkal parunāties, un saruna jāplāno patiešām ļoti rūpīgi. Nodevies pārdomām, jauneklis nekustē­damies ilgu laiku planēja gaisā, kamēr beidzot ne­daudz atplauka. Pēc dažiem mirkļiem viņš atgrūdās no tuvākās sienas un devās uz sakaru telpu.

Skolotājs uz izsaukumu atbildēja nekavējoties.

—  Tu laikam būsi sameklējis vēl kādus argumen­tus, kāpēc man vajadzētu atļaut uz Abiormenas ieviest jūsu tehnoloģiju?

—  Ne gluži, — atbildēja Krūgers, — es tikai gri­bēju šo to pajautāt. Tu stāstīji, ka šai pilsētā esot četri skolotāji. Es'labprāt gribētu zināt, vai šai jau­tājumā pārējie ir vienisprātis ar tevi.

—  Viņi domā tāpat.

Atbilde bija ātra un noteikta un jaunekli mazliet samulsināja.

—   Nu, labi. Bet kā domā skolotāji citās pilsētās? Tu taču esi viņiem pastāstījis visu, kas noticis?

Šoreiz Skolotājs neatbildēja tik ātri un pārlieci­noši.

—   Patiesību sakot, mēs viņiem neesam neko ziņo­juši. Mēs neuzturam pastāvīgus sakarus, tikai katru gadu pārbaudām sazināšanās iekārtas. Tagad viņus izsaukt būs grūti, jo varbūt viņi ir pat izslēguši uz­tvērējus. Tam arī nav nekādas nozīmes, par viņu viedokli šaubu nevar būt. Galu galā, ilgus gadus mūsu politikas mērķis ir bijis ierobežot pašu tehno­loģiju un panākt, lai pārējie varētu iegūt zināšanas tikai no mums — piemēram, radiosakaru aparatūra Ledus Cietoksnī ir mūsu izgatavota, viņi paši to ne­maz neprot.