Ugunsnesējs

-   Tieši par to es ar tevi gribēju runāt. Redzi, man šī vienoša­nās ir apnikusi. Patiesību sakot, tā vairs nav spēkā.

Ja Sgorrs bija gaidījis, ka Kolkvaru šie vārdi iztrūcinās, viņam vajadzēja vilties, jo skatienā, ko viņam veltīja Ezera ielejas briedis, nebija nekādu izjūtu.

-   Vai domā, ka esmu tāds muļķis, Kolkvars klusi jautāja,

-     lai ticētu, ka mūsu vienošanās vispār kaut ko nozīmē?

-    Kāpēc tad tu esi šeit? Sgorrs nesaprata. Kolkvars neatbildēja, bet Sgorra acs, vērīgāk ieskatoties

atnācējā, pēkšņi iezibējās.

-      Saprotu, viņš teica, cik cildeni! Tu cerēji, ka viņi tā iegūs laiku, vai ne, Kolkvar? Laiku, lai aizbēgtu.

Kolkvars novērsa skatienu.

-      Mans nabaga Kolkvar! Sgorrs nočukstēja. Ja domā, ka esi viņiem palīdzējis, tu diemžēl maldies. Jau tobrīd, kad devies projām, mūsējie bija viņus ielenkuši. Tātad pašlaik, kamēr mēs runājamies, tavi Izlūkotāji tiek iznicināti.

Kolkvars pacēla galvu un satriekts paskatījās uz Sgorru, taču tūdaļ saprata, ka Sgorrs saka taisnību. Satracinātās dusmās viņš iemaurojās, nolieca ragus un metās vadonim virsū. Bet tajā pašā brīdī uz priekšu lēca ari Narls un iebelza Kolkvaram pa sāniem. Ar to pietika, lai Kolkvars sagrīļotos un raga dūriens paietu Sgorram secen. Nākamajā brīdī va­doni no visām pusēm bija apstājuši sgorrieši.

-     Drosmīgs solis, Kolkvar, Sgorrs nicinoši teica, stāvē­dams aiz drošās sgorriešu sienas, tikai tev par to būs jāmaksā.

Kolkvars atguvies pacēla acis pret Sgorru.

-    Labi, viņš teica, tad dari, kas tev darāms!

-    Kas man darāms?

-    Tu mani atvedi šurp, lai nogalinātu, Sgorr, Kolkvars klusi teica. Mans upuris būs veltīgs, bet es vairs nebēdāju. Tagad man ir vienalga, vai esmu dzīvs vai miris.

-    Upuris? Sgorrs atjautāja. Cik aizkustinoši! Taču tu maldies, Kolkvar. Man nav nodoma tevi nogalināt. Par tavu pēdējo nekaunību es likšu sgorriešiem kādu laiku ar tevi izklaidēties, bet pēc tam tev vajadzēs dzīvot kopā ar Lielo Baru.

-    Dzīvot?

-Jā. Par mūžīgu kaunu sev un par mūžīgu kaunu Izlūko­tājiem. Tu esi pēdējais, kas no viņu sugas palicis dzīvs, un tu esi kritis viszemāk. Vediet viņu projām!

Kolkvars izmisis iemaurojās, bet sgorrieši ielenca viņu no visām pusēm un veda projām. Sgorrs noskatījās tiem pakaļ un gandarījumā tīksmīgi nosēcās.

-    Šī ir izcila diena, Narl. Patiešām izcila diena!

-    Jā, valdniek.

-    Un tagad saki, Narl, Sgorrs teica, vai viņš ir gatavs?

-    Jā, valdniek, viņš tepat netālu gaida.

-    Tad ved viņu šurp!

Narls pamāja ar galvu un aizrikšoja lejup pa nogāzi. Pēc neilga laika viņš atgriezās kopā ar kādu jaunu briedi. Kaut gan briedis bija no sgorriešu vidus, viņa piere nebija apzī­mogota.

-   Tu zini, kāds ir rīkojums, Sgorrs sacīja, kad abi brieži bija pienākuši klāt.

Atnācējs klusēdams pamāja ar galvu.

-   Reizi par visām reizēm mums jādara gals šiem meliem un baumām, Sgorrs teica, tāpēc kļūdīties nedrīkst ne­vienā sīkumā. It nevienā.

Briedis vēlreiz pamāja ar galvu, tad klusēdams pagriezās un aizrikšoja pa zālaino piekalni. Viņa neparasti spožajās acīs mirdzēja uzticība drūmam mērķim. Mērķim, kuram viņš bija audzināts jau kopš piedzimšanas. Visu dzīvi viņš bija gatavots šim brīdim un tagad saņēmis beidzamos rīko­jumus. Viņa ceļš veda uz ziemeļiem.

19 Dziednieks

… starp zaļām pļavām Un krāšņiem dārziem guļ tā laimīga un rāma, Un apkārt šalko jūras dziesma nebeidzama, Tur sadziedēšu savu smago brūci.

Alfrēds Tenisons. "Artura aiziešana"

Tīrelī stāvēja briedis, pacēlis galvu pret rīta debesīm. Četras smailes uz katra viņa raga slēpās samtainā apvalkā, un viņa kažoks bija sulīgi ruds. Tīreļa zāle ap viņu pletās dzeltena kā safrāns, bet robainie kalni visapkārt tērpās tumši violetos toņos. Piepeši plašajā debess zilumā virs brieža galvas atskanēja neganti brēcieni un pa gaisu aiz­šāvās kaut kas melns un zeltains. Uz dzidro debesu fona iemirgojās asi nagi, ērglis ciešāk satvēra laupījumu, atska­nēja vēl viens brēciens, un tad iestājās klusums.

Briedis izbijies paskatījās apkārt, paošņāja gaisu un ar platajām acīm nomēroja attālumu līdz notikuma vietai. Viņš jutās neparasti satraukts, jo nebija radis viens ceļot pa Augsto Zemi. Briedis bija uzaudzis Vergu barā, un pēdējo nedēļu ceļojums bija sagādājis viņam mulsinoši daudz jaunu un dažādu izjūtu gan bailes, gan pārsteigumu, gan sa­jūsmu. Un, kaut gan briedis neparko nebūtu mainījis tās pret lielāku drošības apziņu, viņš reizēm sāka justies maz­liet vientulīgi.

Pēkšņi brieža acīs iezibējās jauns, citāds skatiens: vēja pūsma atnesa līdz viņam balss skaņu. Viņš pagrieza galvu uz austrumu pusi, un maņas, kas viņam jau šo to bija sle­peni pačukstējušas par nācēju, nepārprotami apliecināja savu nemaldīgumu: cauri viršu klajumam uz viņa pusi nāca dzīvnieks no viņa cilts. Tā bija jauna briežu tele. Kaut gan vēl nebija Anlaha laiks, briedis juta, ka viņu pārņem satrau­kums, un sāka kārpīt zemi. Viņš paskrējās nācējai pretī.

-    Sveicināta! briedis mundri uzsauca.