Ugunsnesējs

Nācēja apstājās, bet viņas skatienā nekas neliecināja par bailēm, kaut gan arī viņa bija viena pati. Viņa pamāja ar gludi spīdīgo galvu uz brieža pusi.

-    Vai tu esi viena? briedis jautāja.

-   Jā, tele atbildēja. Un tu?

Briedis pamāja ar galvu un tad pamanīja, ka viņas labā priekškāja ir notriepta ar asinīm. Brūce izskatījās dziļa.

-    Vai esi ievainota? viņš jautāja.

-   Jā, es pakritu.

-    Man ļoti žēl, briedis noteica sausi lietišķā tonī, kas raksturīgs Lerām un nozīmē tikai to, ka brūce ir brūce un otrs tur neko nevar palidzēt, tāpēc prātīgākais laikam ir lieki to neapspriest.

-    Brūce neparko nedzīst, tele sacīja. Patiesībā pat pasliktinās. Tāpēc es eju uz dienvidiem, uz Lielo Kalnu. Varbūt Viņš man varēs palīdzēt.

Briedis paskatījās uz viņu ar jaunu interesi.

-    Viņš?

-Jā, Dziednieks, vai kā nu kurš viņu sauc.

-            Tu laikam domā Iezīmēto, briedis nopietni teica. Arī es gribu viņu atrast.

-    Vai tu arī esi ievainots?

-             Nē, briedis atbildēja, bet es gribu piebiedroties viņa baram, kas mājo kalna ēnā. Kopš Vergu bari ir palaisti brīvībā, daudzi no mums ir devušies uz dienvidiem, lai tiktos ar viņu, un visi stāsta, ka viņš nekad neatraidot ne­vienu Herlu.

Tele pamāja ar galvu.

-              Kā tu domā, vai tas ir… Viņš? pēkšņi tā čukstus jautāja.

-            Es nezinu, briedis atbildēja. Stāsta, ka viņš pats to noliedzot. Nemaz neļaujot citiem Herlām par to runāt. Pēc viņa vārdiem, tā ozollapa uz pieres neko nenozīmējot. Bet daudzi tam netic. Ko tu esi dzirdējusi?

Tele paraustīja plecus.

-             Patiesībā tikai to, ka viņš palīdz citiem dzīvniekiem. Ne tikai Herlām, bet visiem Lerām. Stāsta, ka viņš protot ar tiem sarunāties.

-Jā, es ari to esmu dzirdējis, briedis teica.

-    Tātad viņam ir īpašs spēks, tele nopietni sacīja.

-            Bet viņš noliedz, ka tas būtu kaut kas īpašs, briedis teica, kratīdams galvu. Vismaz tā es esmu dzirdējis. Ap­galvo, ka to varētu visi Leras, ja vien nopietni pamēģinātu.

-             Bet vai viņš prot dziedināt? tele jautāja ar cerību balsī.

-    0, jā! briedis atbildēja.

Tele vairs nešaubījās.

-            Vai zini ko? briedis pēkšņi sacīja. Mēs varētu ceļot kopā. Godīgi sakot, pēc aiziešanas no sava bara es jūtos

mazliet vientuļš, un četras acis ir vairāk nekā divas. Pagāju­šajā nakti es dzirdēju vilkus.

Tele labprāt piekrita, un abi jaunie ceļabiedri devās pa viršu tīreli tālāk. Iedami viņi omulīgi čaloja, saule tīkami sildīja, un drīz vien abi jutās ļoti iepriecināti par otra klāt­būtni, jo diena bija neparasti skaista un kopš melnās nakts, kad Hernes bars aizbēga no Stāvošajiem Akmeņiem, Aug­stajā Zemē bija iestrāvojis jauns brīvības un cerības stars. Turklāt viņu sirdīs kūsāja gaidas un cerības, jo abi devās ļoti neparastā svētceļojumā.

-   Un tā nu es gribēju uzzināt, vai tu vari palīdzēt maniem mazajiem, fazānu māte satraukta teica. Man stāstīja, ka tu to spējot.

Sabužinājusi spalvas, viņa lūdzoši paskatījās augšup uz pretī stāvošo briedi. Tas bija astoņu žuburu īpašnieks, un, kaut gan abi acu žuburi izskatījās mazliet kroplīgi, viņš ļoti lepojās ar ragaino galvu it īpaši tagad, kad nomests ragu samtainais apvalks.

-    Nē, to es diemžēl nevaru, briedis, stomīgi mīņāda­mies, atbildēja. Es neesmu tas, ko tu meklē. Tev vajadzīgs Rannohs. Es viņu nesen redzēju rietumu puses kalnā.

Fazānu māte pateicās briedim un aizlidoja turp, kur no­rādīts. Kad tā pacēlās spārnos, Hargs neticīgi papurināja galvu, jo nebija vēl pieradis pie jaunajām izjūtām pie spējas sarunāties ar Lerām. Necik labi viņam tas vēl nepa­devās, tomēr viņš lepojās, ka ir viens no briežiem, kuri sākuši apgūt šo prasmi. Tiesa, daudz vieglāk tas padevās tajā laikā, kad viņš bija bez ragiem.

Bez ragiem. Hargs nebeidza brīnīties par to, kas noticis kopš dienas, kad viņa bars aizgāja no sarkanās upes un briežiem sāka augt ragi. Bars bija izdziedināts, Vergu bari izzuduši, un tas viss noticis Rannoha dēļ.

Pēc tam kad Rannohs ar draugiem pirms diviem gadiem bija aizgājuši no Stāvošajiem Akmeņiem, tie bija nolēmuši piebiedroties Harga baram. Viņi bija apmetušies ielejā ne­tālu no Lielā Kalna, kur mājoja joprojām, un, kopš ziņa par Hernes bara likvidēšanu bija apstaigājusi Augsto Zemi, arvien vairāk briežu nāca šurp, lai palūkotos uz savādo jaunatnācēju un viņa pieres zīmi. Tā viņu rindas auga, un tagad te mājoja jau vairāk nekā divsimt staltbriežu.

Hargs pārlaida skatienu baram un apmierināts pamāja ar galvu, redzēdams briežus ganāmies pa visu kalna nogāzi un plašo ielejas gultni un briežu govis, kas brīvi pastaigājās vai stāvēja pulciņos krietnu gabalu attālāk. Brieža skatiens uzmeklēja starp tām Laietu, un viņš pasmaidīja. Kopš sa­dursmes pie upes un izdziedēto ragu ataugšanas Laieta izturējās pret Hargu ar nebijušu cieņu. Nu, to viņš varbūt patiešām ir pelnījis. Galu galā, viņš taču ir Izlūkotājs!

Izlūkotājs, Hargs ar gandarījumu nomurmināja. Izlūkotājs!