Ugunsnesējs

Neparastais vārds, mutē apgrozīts, sagādāja lielu labsa­jūtu, un Hargs tīksmīgi sagrozījās. Patiesībā viņš nekad nebija sapratis, kāpēc Rannohs atteicies no šī goda. Kad brieži bija pārrunājuši bara nākotni un Dadzis katrā ziņā vēlējies, lai tiek nosaukti Izlūkotāju vārdi, Rannohs bija izturējies ar neparastu vienaldzību.

Domājot par draugu, Hargu pārņēma mulsums. Ranno­ham bija gandrīz septiņi gadi, un ragi zaroja pilnā spēkā. Viņa augums bija spēcīgs kā pieaugušam briedim, un pēc taisnības baru vadīt vajadzētu tieši viņam. Rannoham būtu vajadzējis arī izvēlēties sev draudzeni, lai pārotos. Taču kopš satikšanās ar Hernes baru bija noticis pretējais. Ran­nohs bija kļuvis par savrupnieku un galvenokārt laiku pava­dīja, dziedējot ievainojumus un kaites ikvienam Leru cilts pārstāvim, kas vien to lūdza. Kad pagājušajā gadā pienāca

Anlaha laiks un pat draugi sāka ķildoties draudzeņu dēļ, Rannohs nebija izrādījis ne mazāko interesi un vienatnē devies meklēt lapas un ogas.

Redzēdami, kā Rannohs sarunājas ar Lerām un palīdz tiem, kā dziedē kaites un ievainojumus buļļiem un govīm, pārējie brieži jutās pateicīgi par viņa neparastajām spējām un saprata, ka Rannohs ir citāds nekā viņi. Tomēr izskatījās, ka Rannoham pašam tas sagādā vienīgi ciešanas. Visi zināja, ka nevajag runāt par Pravietojumu vēsti, ko viņš bija atnesis no Zemajām Zemēm, un pieminēja to tikai šaurā draugu lokā, jo ticība mēdz dzīvot ilgi un daudzi Vergu bara brieži joprojām sačukstējās par Hernes Cerību.

Kāda tam nozīme, vai viņš tam tic vai ne, Hargs piepeši nodomāja. Mēs taču esam brīvi! Varbūt Herne jau ir ieradies.

Hargs aizgāja līdz netālai mežābelei, kas auga savrup no citiem kokiem, un palūkojās augšup uz kārdinošajiem augļiem, kas karājās zaros. Viņš pastiepa purnu augšup, taču nevarēja tos aizsniegt, tāpēc piešķieba galvu un tēmēja ābolam ar labo ragu. Augšējā smaile trāpīja auglim, un tas nokrita zemē, kur Hargs to saņēma lūpās un iecirta zobus mīkstumā. Tas tīkami nošņakstēja, sulīgi iešļakstējās, un briedis apmierināts samala to starp zobiem.

Pēkšņi Hargs sajuta gaisā pazīstamu smaku un pagrie­zies redzēja, ka uz viņa pusi skrien kāds briežu tēviņš.

-    Kapteini Tein! Hargs priecīgs iesaucās un rikšoja tam pretī.

-     Sveiks, Harg! Teins moži teica. Es nupat biju aus­trumu puses kalnos, un mums ir piebiedrojušies vēl vairāki Herlas. Vai tev ir kādas jaunas ziņas?

-     Nekā īpaša nav, Hargs atbildēja. Šorīt es tikos ar kapteini Bankfutu, un viņš teica, ka viss esot kārtībā.

-    Labi! sacīja Teins. Viņa ragiem bija desmit žuburi, un viņš apmierināts pamāja ar skaisto, ragaino galvu. Tiesa, govis ir mazliet satraukušās. Viņas jūt Anlaha tuvošanos. Arī buļļi sāk ķildoties un virzās arvien tuvāk govīm.

-    Nu tad viss ir tā, kā tam jābūt.

-    Jā. Bet šorīt es pie strauta sarunājos ar melno gulbju pāri, un tie atnesa vēstis no dienvidiem, stāstīja Teins.

Kopš dienas, kad Teins Lielajā Kalnā negaidot bija sapratis Krā teiktos vārdus, viņš bija apguvis arvien vairāk gudrību un briežu vidū, ja neņem vērā Rannohu, vislabāk prata sarunāties ar Lerām.

-    Vai tās ir sliktas vēstis?

-Jā. Turienes Leras ir pārbiedēti. Zemajās Zemēs notiekot briesmu lietas, un vainīgi esot Herlas. Tur darbojas Sgorrs, Harg.

-    Sgorrs, Hargs čukstus atkārtoja svešādo vārdu. Kāds viņš ir, Tein?

-    Es toreiz biju vēl mazs briedēns, Teins teica, pakratī­dams galvu, bet, ja no visa dzirdētā kaut vai puse ir patiesība, tad viņam jābūt briesmīgam.

-     Briesmīgākam par Hernes baru? Hargs satraukts noprasīja.

-     Kas to lai zina? Bet visas Zemās Zemes brēc par viņa cietsirdību. Brieži, kuri pagājušajā pavasarī šķērsoja Lielo gravu un kuriem izdevās izvairīties no sgorriešiem, bija tik pārbiedēti, ka veseliem mēnešiem nespēja par to runāt. Tie stāstīja, ka viņš pat spīdzinot Leras. Esmu dzirdējis dažus ļoti drūmus notikumus.

-     Vai Rannohs par to ir vēl kaut ko stāstījis? Hargs jautāja.

Teins klusēdams papurināja galvu.

-Tu jau zini, kāds viņš ir, pēc brīža Teins skumīgi teica. Man šķiet, ka viņš grib vienkārši dzīvot kā Herla un aiz­mirst par Sgorru. Patiesībā to viņam grūti pārmest, Teins piebilda. Viņš ir daudz izcietis.

-     Jā, Hargs piekrita, un mums viņam par daudzko jāsaka paldies.

Abi kapteiņi sāka grauzt zāli, un drīz vienkāršā, bet tī­kamā svaigas zāles garša vakara saulē un atvasaras vēsmā izgaisināja nepatīkamās domas par Sgorru un Herlu nelai­mēm Zemajās Zemēs. No lejas uz viņiem noskatījās briežu govis, juzdamas patīkamu drošību Izlūkotāju tuvuma dēļ. Divas teles, klusi sarunādamās, pastaigājās savrup no pā­rējām.

-     Vai jūti, Villova? lūkodamās apkārt, jautāja Pepa. Anlahs jau gandrīz ir klāt.

-    Jā, Villova atbildēja, govis jūt, kad tas tuvojas, un vakar es redzēju, kā divi brieži cīkstējās Selifas dēļ.

-    Baram ļoti noderēs jauni briedēni.

-    Jā, Pepa, un tev arī būs patīkami pievienoties kādam harēmam. Uz tevi met acis vairāki brieži, un kur nu vēl Bankfuts! Pati zini, kā tu viņam patīc.