Vecākais

Kanoe priekšgalā sēdošais Lifēns palūkojās pāri plecam un lūdza: Eragon-finiarel, vai tu man varētu pastāstīt, par ko tavi ļaudis dzied šajā tumšajā laikā? Es atceros epus un dziesmas, ko savulaik dzirdēju Ilirejā, sāgas par jūsu lepnajiem karaļiem un grāfiem, bet tas bija ļoti, ļoti sen, un manas atmiņas līdzinās skaistām, bet nokaltušām puķēm. Kādus jaunus darbus cilvēki ir radījuši? Eragons sarauca pieri, cenzdamies atcerēties Broma skandēto leģendu nosaukumus. Kad Lifēns to uzklausīja, viņš skumji papurināja galvu un noteica: Tik daudz kas ir zudis. Galma balādes ir aizmirstas, un, ja runājam godīgi, aizmirsta ir lielākā daļa no jūsu vēstures un mākslas, atstājot vien krāšņas pasakas, kurām Galbatorikss atļāvis uzplaukt.

-  Broms reiz stāstīja mums par Jātnieku krišanu, Eragons kā taisnodamies sacīja. Jauneklim prātā nozibēja briedis, kurš lēca pāri trūdošiem koka stumbriem, Safira medīja kaut kur netālu mežā.

-   Drošsirdīgs vīrs. Apmēram minūti Lifēns airēja, nebilz­dams ne vārda. Arī mēs dziedam par Krišanu… bet reti. Lielākā daļa no mums jau bija piedzimuši, kad Vraels nozuda tukšumā, un mēs arvien apraudam mūsu nodedzinātās pilsētas, Evaijēnas sarkanās lilijas, Lutivīras kristālus un mūsu nokautos tuviniekus. Laiks nespēj dziedēt šo zaudējumu cirstās brūces, pat ja paietu tūkstošiem un tūkstošiem gadu un pati saule izdzistu, liekot pasaulei virpuļot mūžīgajā naktī.

Oriks laivas aizmugurē nokremšļojās. Arī mēs, rūķi, to neaizmirsīsim. Atminies, elf, Galbatorikss iznīcināja veselu rūķu klanu.

-   Un mūsu karali Evandaru.

-   Es par to nebiju dzirdējis, Eragons pārsteigts atzina.

Lifēns pamāja un ar vieglu rokas vēzienu novirzīja laivu

apkārt zemūdens akmenim. Daudzi nav dzirdējuši. No Broma gan tu to varēji dzirdēt viņš bija šeit, kad tika dots izšķirošais trieciens. Pirms Vraela nāves elfi stājās pretī Galbatoriksam Ilirejas līdzenumos, pēdējo reizi cenšoties sakaut uzurpatoru. Tur Evandars…

-   Kur atrodas Ilireja? Eragons gribēja zināt.

-   Tā ir tā pati Urubaena, Oriks paskaidroja. Savulaik tur mājoja elfi.

Nelikdamies ne zinis par iejaukšanos viņa stāstā, Lifēns turpi­nāja: Kā Oriks minēja, Ilireja reiz bija viena no mūsu pilsētām. Mēs to pametām, kad karojām ar pūķiem, un tad, daudzus gad­simtus vēlāk, pēc karaļa Palankāra izsūtīšanas, cilvēki to paslu­dināja par savu galvaspilsētu.

Eragons pārjautāja: Karalis Palankārs? Kas viņš bija? Vai viņa vārdā ir nosaukta Palankāra ieleja?

Šoreiz elfs pagriezās pret Eragonu un viņa skatienā pazibēja izbrīns. Tavu jautājumu, Argetlam, ir vairāk nekā lapu kokā.

-   Broms uzskatīja tāpat.

Lifēns pasmaidīja, tad pieklusa, it kā sakopodams domas. Kad pirms astoņiem gadsimtiem jūsu senči ienāca Alagēzijā, viņi klīda pa zemi, meklēdami piemērotu apmešanās vietu. Visbeidzot viņi apmetās Palankāra ielejā tiesa, tolaik to vēl tā nesauca, jo tā bija viena no nedaudzajām vietām, kuru viegli nosargāt un kurā nedzīvojām ne mēs, ne rūķi. Tur jūsu karalis Palankārs sāka veidot varenu valsti.

Vēlēdamies paplašināt valsts robežas, elfs turpināja, viņš pieteica karu mums, lai gan no elfu puses nekādu provokāciju nebija. Palankārs uzbruka mums trīs reizes, bet visas trīs reizes mēs guvām virsroku. Elfu spēks tā pārbiedēja Palankāra augst­maņus, ka viņi lūdza savam valdniekam noslēgt mieru. Karalis neuzklausīja savu vasaļu padomu. Tad tie vērsās ar piedāvājumu noslēgt līgumu tieši pie mums, un mēs to parakstījām bez karaļa ziņas.

Tad, stāsts vijās tālāk, ar mūsu palīdzību Palankārs tika gāzts no troņa un izraidīts no galvaspilsētas, bet viņš ar ģimeni un tuvākajiem līdzgaitniekiem atteicās aiziet no ielejas. Mums nebija ne mazākās vēlmes kādu nogalināt, tāpēc mēs uzcēlām Ristvakbaenas torni, lai Jātnieki varētu paturēt Palankāru acīs urt gādātu, lai karalis nekad vairs nenāktu pie varas un neuz­bruktu nevienam Alagēzijā.

Drīz vien, pēc mirkļa pauzes elfs turpināja, Palankāru nogalināja viens no viņa dēliem, kurš nevēlējās gaidīt, iekams karalis aizies pats. Pēc tam viņa dzimtā valdīja slepkavību, node­vību un citu nejēdzību laiks, kas kādreiz vareno Palankāra namu pārvērta nožēlojamā ēnā. Tomēr karaļa pēcteči tā arī palika ielejā un karaļu asinis vēl arvien rit Terinsfordas un Kārvahallas ļaužu dzīslās.

-   Skaidrs, Eragons pamāja.

Lifēns izbrīnīti pacēla vienu uzaci. Vai tiešām? Tam bija vairāk iespaida, nekā tu spēj iedomāties. Tieši šis notikums pārliecināja Anurinu Jātnieku vadoni pirms Vraela ļaut arī cilvēkiem kļūt par Jātniekiem, lai novērstu līdzīgas sadursmes.

Oriks nicīgi iesmējās. Varu iedomāties, kādus strīdus šim vajadzēja izstrīdēt.

-   Tas nebija īpaši respektēts lēmums, Lifēns atzina. Pat vēl tagad daudzi apšauba tā viedumu. Lēmums radīja tādu spriedzi starp Anurinu un karalieni Dellaniru^ka Anurins atšķēlās no mūsu valdības un kopā ar Jātniekiem apmetās Vrengardā, kļūstot par neatkarīgu vienību.

-   Bet, ja reiz Jātnieki atšķēlās no jūsu valdības, tad kā viņi spēja uzturēt mieru, kā bija paredzēts? Eragons vaicāja.