Vecākais

Vai tas varētu būt Galbatorikss? viņš nobijies prātoja. Jaunek lis satvēra piekariņu un izvilka virs krekla, gatavs noraut, ja viņš kļūtu pārāk vājš. No apmetnes otras puses piesteidzās Safira, lai atbalstītu draugu ar savām enerģijas rezervēm.

Vēl pēc mirkļa veserītis sāka atdzist, līdz atkal vēsi pieskārās jaunekļa ādai. Viņš pamētāja to uz plaukstas, tad atkal paslēpa zem drēbēm, bet Safira ieminējās: Mūsu ienaidnieki mūs meklē.

Ienaidnieki? Varbūt tas bija kāds no Duvrangragātas?

Domāju, Hrotgars būs pateicis Nasuadai, ka lūdzis Gannelam noburt tavu piekariņu… Pat iespējams, ka tas ir bijis tieši viņas ieteikums.

Kad Eragons paskaidroja, kas noticis, Arja sarauca pieri.

Tātad vēl jo vairāk ir jācenšas pēc iespējas ātrāk nokļūt Elesinērā, lai turpinātu tavu apmācību. Notikumi Alagēzijā nestāv uz vietas, un baidos, ka tev var pietrūkt laika, lai pilnībā pabeigtu mācības.

Eragons gribēja turpināt aizsākto sarunu, taču Arja steidzi­nāja pamest nometni. Kad mantas bija sakrautas laivās un uguns­kurs nomīdīts, viņi devās tālāk augšup pa Gaenas upi.

Kādu stundu pēc došanās ceļā Eragons ievēroja, ka upe kļūst platāka un dziļāka. Vēl pēc dažām minūtēm viņi nonāca līdz ūdenskritumam, kas pildīja Duveldenvārdenu ar dobju dunoņu. Klints, no kurienes gāzās straume, bija savas simt pēdas augsta, turklāt augšpusē to noslēdza pārkare tas nozīmēja, ka uzrāpties tajā nav iespējams. Kā mēs tiksim tālāk? Viņš jau juta vēsu pilienu migliņu uz pieres.

Lifēns norādīja uz kreiso krastu, kur kādu gabaliņu no ūdens­krituma augšup pa stāvo nogāzi veda iestaigāta taka. Mums nāksies nest laivas un pārējās mantas kādu puslīgu, līdz upe atkal kļūs kuģojama.

Pieci ceļotāji atraisīja starp kanoe soliem nostiprinātos saiņus, sadalīja tos vienādās daļās un salika mugursomās. Uff, Era­gons noelsās, paceldams savējo. Tā svēra reizes divas vairāk nekā nasta, ko viņš bija pieradis stiept, ejot kājām.

Es varu aiznest to augšup pa straumi… visus jūsu saiņus, Safira piedāvāja, izrāpdamās dubļainajā krastā un nopurinādamās.

Kad Eragons atkārtoja pūķa piedāvājumu, Lifēns izskatī­jās satriekts. Mēs nekad nespētu pat pieļaut domu, ka varētu izmantot pūķi kā nastu nesēju. Tas noniecinātu tevi, Safira, un Eragonu kā Šurtugalu, kā arī apkaunotu mūsu viesmīlību.

Safira nosprauslojās, un no viņas nāsīm izšāvās liesmu strūkla, iztvaicēdama ūdeni uz upes virsmas un uzmezdama gaisā pamatīgu garaiņu mākuli. Tās ir muļķības. Pastiepusi zvīņoto ķepu, viņa aizāķēja nagus aiz Eragona mugursomas plecu siks nām un pacēlās gaisā. Noķeriet mani, ja spējat!

Klusumu pārtrauca dzidru smieklu zvaniņi, kas atgādināja lakstīgalas trelli. Eragons pārsteigts pagriezās un paskatījās uz Arju. Tā bija pirmā reize, kad viņš dzirdēja elfu smejamies un viņam patika, kā skanēja šie smiekli. Arja uzsmaidīja Lifēnam Tev vēl daudz jāmācās, ja uzskati, ka vari pamācīt pūķi, ko viņai darīt un ko ne.

-   Bet negods…

-   Tas nav nekāds negods, ja Safira to dara no brīvas gribas, Arja atgādināja. Tagad ilgāk nekavēsimies un dosimies ceļā.

Cerēdams, ka smagums neizraisīs jaunu muguras sāpju lēkmi Eragons kopā ar Lifēnu vienu no kanoe laivām uzcēla sev plecos Jauneklim nācās paļauties uz elfa norādēm, jo pats viņš redzēja tikai zemi tieši zem kājām.

Pēc stundas aiz muguras bija palikusi kraujas mala, ceļinieki bija pagājuši garām bīstamajām krācēm un nonākuši līdz vietai kur Gaena atkal plūda mierīga kā spogulis. Kādā upes ielokā viņus gaidīja Safira, aiz gara laika ķerdama seklumā zivis un ik pa brīdim cirzdama ūdenī savu trīsstūraino galvu gluži kā gārnis.

Arja piesauca Safiru un paskaidroja viņai un Eragonam: Aiz nākamā līkuma plešas Ardvenas ezers, un tā rietumu krastā slejas Siltrima, viena no mūsu dižākajām pilsētām. Pirms sasniegsim Elesmēru, mums nāksies noiet vēl garu ceļu cauri meža bie­zokņiem. Pie Siltrimas mēs sastapsim daudzus elfus. Tomēr es nevēlos, lai jūs redzētu vēl kāds elfs, pirms mēs būsim runājuši ar karalieni Islanzadi.

Kāpēc tā? Safira vaicāja, izteikdama arī Eragona neizpratni.

Arja savā muzikālajā balsī nodziedāja: Jūsu klātbūtne mūsu karalistei nozīmē lielas, bet arī draudīgas pārmaiņas, un tās var kļūt bīstamas, ja tās neuztver pietiekami piesardzīgi. Karalienei pirmajai jūs jāsatiek. Tikai viņai ir gana autoritātes un gudrības, lai gādātu par šīm pārmaiņām.

-   Tu viņu vērtē ļoti augstu, Eragons secināja.

Kad jauneklis to pateica, Nari un Lifēns sastinga un piesar­dzīgi palūkojās uz Arju. Viņa nobālēja, bet tad lepni izslējās.

Viņa ir vadījusi mūs godam… Eragon, es zinu, ka tavos saiņos Inu kopš Troņheimas ir noglabāts apmetnis ar kapuci. Pirms atkal nonāksim mežos, kur nebūs jābaidās no nejaušiem vērotājiem, es liigtu tevi nēsāt šo apmetni un gādāt, lai tava galva vienmēr būtu apsegta, citādi kāds var ieraudzīt tavas apaļās ausis un saprast, ka esi cilvēks. Eragons pamāja ar galvu. Un, Safira, tev pa dienu vajadzētu slēpties, bet pa nakti mūs atkal panākt. Ažihads minēja, ka šādi jūs rīkojāties, šķērsojot Impērijas zemes.