Vecākais

Eragon! Iztīri savu prātu! Viņš veltīgi mēģināja izrauties no elfas tvēriena. -Eyddr eyreya onr! Iztīri savas ausis! Nākamajā mirklī viss noklusa, it kā viņš pēkšņi būtu kļuvis kurls. Eragons vairs nemēģināja izrauties un paskatījās apkārt, nesaprazdams, kas tikko bija noticis. Ugunskura otrā pusē Lifēns un Nari klusē­dami centās savaldīt Oriku.

Eragons redzēja, ka Aijas mute kustas viņa kaut ko teica, tad ar paukšķi pasaule atkal atguva skaņu, tiesa, mūziku viņš vairs nedzirdēja. Kas?… viņš apdullināts jautāja.

-  Atšujieties, Oriks norūca. Lifēns un Nari pacēla rokas un atkāpās no rūķa.

-   Atvaino, Orik-vodhr, Lifēns sacīja.

Arja palūkojās uz Siltrimas pusi. Esmu kļūdījusies, skaitot

dienas; mums nevajadzēja būt pilsētas tuvumā Dagšelgra laikā Mūsu saturnālijas un svētki var izrādīties bīstami mirstīgajiem Mēs dziedam senvalodā, un dziesmu vārdos netrūkst kaisles un ilgu burvestības, kurai pat mēs spējam pretoties vien ar lielām grūtībām.

Nari nemierīgi sagrozījās. Mums būtu jādodas uz birzi.

-   Būtu gan, piekrita Arja, taču mēs pildīsim savu pienā­kumu un nogaidīsim.

Satriektais Eragons apsēdās tuvāk pie ugunskura, vēlēdamies kaut Safira būtu kaut kur tuvumā; viņš bija pārliecināts, ka pūķis būtu spējis pasargāt viņa prātu no mūzikas iespaida. Pastāstiet vairāk par Dagšelgru! viņš lūdza.

Arja nometās līdzās jauneklim, sakrustodama garās kājas Dagšelgrs gādā, lai mežs vienmēr būtu vesels un auglīgs. Katru pavasari mēs apdziedam kokus, apdziedam pārējos augus un apdziedam dzīvniekus. Ja nebūtu elfu, Duveldenvārdena būtu uz pusi mazāka. It kā apstiprinot Arjas teikto, putni, brieži rudās un pelēkās vāveres, svītrainie āpši, lapsas, truši, vilki, var­des, krupji, bruņrupuči un visas citas dzīvās radības, kas atradās tuvumā, aizmirsa par slēpšanos un sāka juceklīgi šaudīties pa mežu smilkstu un kaucienu kakofonijas pavadījumā. Tie vēlas pāroties un meklē otru pusīti, Arja paskaidroja. Šo dziesmu elfi dzied visā Duveldenvārdenā, katrā mūsu pilsētā. Jo vairāk mūsējo piedalās piesaukšanā, jo spēcīgāka kļūst burvestība un jo spēcīgāka burvestība, jo lielāka šogad kļūs Duveldenvārdena.

Eragons parāva nost roku, jo gar viņa gurnu aizvēlās trīs eži. Visās malās atbalsojās trokšņi. Es esmu nonācis pasakā, jauneklis nodomāja, apņemdams ar rokām ceļgalus.

Oriks atgriezās pie ugunskura un skaļā balsī, lai tā būtu sadzirdama apkārtējā kņadā, paziņoja: Zvēru pie savas bārdas un cirvja, es nepieļaušu, ka pret manu gribu pār mani valdītu maģija. Arja, ja tas notiks vēlreiz, zvēru pie Helcvoga akmens jostas, es atgriezīšos Farthendurā, un jums nāksies domāt, kā tikt galā ar Durgrimsta Ingeitumu dusmām.

-   Man nenāca ne prātā pakļaut jūs Dagšelgra ietekmei, Arja paskaidroja. Es lūdzu piedot manu kļūdu. Un, kaut gan es šobrīd atvairu Dagšelgra burvestību, Duveldenvārdenā no maģijas izbēgt nav iespējams, tā ir visur. ^

-   Tad, lūdzu, gādā, lai tā vismaz neapgānītu manu prātu. Oriks papurināja galvu un pārslidināja pirkstus pār cirvja kātu, vienlaikus vērodams dzīvnieku ēnas, kas klīda krēslā aiz uguns­kura mestā gaismas loka robežām.

Tonakt negulēja neviens. Eragons un Oriks nespēja aizmigt, jo apkārt nerimās satraucošie trokšņi un gar telti ik pa brīdim aizšā­vās kāds lielāks vai mazāks dzīvnieks; elfi negulēja, jo vēl arvien ieklausījās dziedāšanā. Lifēns un Nari nenogurstoši meta lokus ap ugunskuru, bet Arja ar izslāpušu skatienu vērās Siltrimas virzienā, un šonakt zem viņas gaišbrūnās ādas īpaši asi izcēlās augstie vaigu kauli.

Kad skaņu un kustību jampadracis bija ildzis stundas četras, pie tumšajām debesīm parādījās Safira. Viņas acis savādi mir­dzēja. Pūķis nodrebēja un izlieca kaklu, elsodams puspavērtu muti. Mežs, viņa izgrūda, ir dzīvs. Un es esmu dzīva. Manas asinis kūsā tā, kā nekad iepriekš nav kūsājušas. Tās kūsā tā, kā kūsā tavējās, kad tu domā par Arju. Es… saprotu!

Eragons uzlika roku uz Safiras pleca un sajuta trīsas, kas brīdi pa brīdim pārskrēja viņas varenajam stāvam; viņas sāni vibrēja pūķis dungoja līdzi elfu dziedātajai melodijai. Safiras ziloņkaula nagi kārpīja zemi, viņas muskuļi savilkās un saspringa, pūķim cenšoties savaldīties, lai netrauktos naktī. Safiras astes galiņš ik pa brīdim noraustījās, it kā viņa būtu gatava kuru katru mirkli uzbrukt.

Arja piecēlās un pievienojās Eragonam un Safirai. Arī elfa uzlika roku uz pūķa pleca, un viņi trijatā vērās tumsā, vienoti dzīvā ķēdē.

Kad uzausa rīts, pirmais, ko Eragons ievēroja, bija spoži zaļas adatiņas priežu zaru galos. Viņš pieliecās, aplūkoja sniegogu puduri pie kājām un atklāja, ka ikviens krūmiņš, liels vai mazs, pa nakti ir laidis jaunus dzinumus. Mežs vibrēja krāsu spēkā, viss bija kupls, svaigs un tīrs. Gaiss smaržoja tā, it kā tikko būtu lijis.

Safira noskurinājās līdzās Eragonam un sacīja: Drudzis ir pārgājis; es atkal esmu es pati. Es izjutu ko tādu… It kā pasaule dzimtu no jauna un es palīdzētu to radīt ar uguni, kas plūst manos locekļos.

Kā jūties ? Proti, kā tu jūties iekšēji ?

Man būs vajadzīgs kāds laiks, lai saprastu, ko es šonakt pie­dzīvoju.