Vecākais

Ko es varu teikt? Safiras bēdu uztraukts, sacīja Eragons. Tu nedrīksti zaudēt cerību. Tev vēl arvien ir cerība atrast dzīves­draugu, tikai tev jāapbruņojas ar pacietību. Pat ja Galbatoriksa olas sagādās vilšanos, kaut kur plašajā pasaulē ir jāmīt arī citiem pūķiem, tāpat kā citiem cilvēkiem, citiem elfiem un citiem urgļiem. Tikko būsim izpildījuši mūsu pienākumu, es palīdzēšu tev viņus atrast. Sarunājuši?

Sarunājuši, pūķis nošņaukājās. Tad viņa atgāza galvu un izpūta baltu dūmu mutuli, kas izzuda starp koku zariem virs gal­vas. Man nevajadzētu ļaut sajūtām tā sajaukt galvu.

Nieki. Tad tev jābūt izkaltai no akmens, lai neko nejustu. Tas ir tikai dabiski… Tikai apsoli, ka nepārdzīvosi to, kad paliksi ciena.

Viņa pievērsa Jātniekam vienu no milzīgajām safīra acīm. Apsolos. Viņu pāršalca siltuma vilnis tā bija pūķa pateicība par litbalstu un izpratni. Noliecies Eragons pieskārās Safiras raupja­jam vaigam ar plaukstu un mirkli to paturēja uz zvīņām. Jāj vien, mazais, viņa nomurmināja. Tiksimies vēlāk.

Eragonam pagalam nepatika pamest Safiru šādā noskaņo­jumā. Viņš nelabprāt iejāja mežā kopā ar Oriku un elfiem, lai dotos rietumu virzienā, uz pašu Duveldenvārdenas sirdi. Stundu lauzījis galvu, viņš par pūķa pārdzīvojumiem pastāstīja Arjai.

Arjas pierē ievilkās tikko manāmas krunciņas. Tas ir viens no Galbatoriksa briesmīgākajiem noziegumiem. Es nezinu, vai pastāv risinājums, bet cerība vienmēr paliek. Mums ir jācer.

♦ ♦ ♦

PRIEŽU PILSĒTA

Duveldenvārdenā jau bija pavadīts tik daudz dienu, k Eragons sāka ilgoties pēc klajumiem, laukiem, kaut v kalniem, lai tikai acs skatītu ko citu nekā bezgalīgos kok stumbrus un knapo pamežu. Lidojumi kopā ar Safiru nesniedza īpašas pārmaiņas viss, ko viņi redzēja, bija smaili roboti zaļum viļņi, kas aizvēlās tālumā līdzīgi smaragda jūrai.

Dažkārt zari virs galvas bija saauguši tik cieši, ka nebija iespē­jams saprast, kur saule lec un kur noriet. Puskrēsla apvienojumā ar ainu, kas likās bezgalīgi atkārtojamies, Eragonam radīja sajūtu, ka viņi ir bezcerīgi apmaldījušies par spīti tam, ka Arja un Lifēns atkal un atkal norādīja viņam uz debesu pusēm. Jauneklis bija pārliecināts ja nebūtu elfu, viņš varētu maldīties pa Duveldenvārdenu visu atlikušo dzīvi, tā arī neatrodot izeju no biezokņa.

Ja lija, mākoņi un mūžameža lapotne pārvērta dienu tumšā naktī, radot sajūtu, ka viņi pārvietojas dziļi pazemē. Lietus lāses sakrājās uz melno priežu skujām un tad krita lejup uz viņu gal­vām no simt vai pat vairāk pēdu augstuma līdzīgi tūkstoš maziem ūdenskritumiem. Šādās reizēs Arja uzbūra zaļi mirdzošu lodi, kas lidinājās gaisā virs viņas labās plaukstas un kļuva par vienīgo gaismas avotu sazarotai alai līdzīgajā silā. Reizēm viņi apstājās un saspiedās zem kāda koka, līdz vētra norima, bet pat tad uz daudza­jiem zariem uzkrātais ūdens mēdza, niecīgākās vēja brāzmas sašūpots, nolīt pār jājēju galvām arī vairākas stundas pēc lietus beigām.

Jo dziļāk Duveldenvārdenas sirdī viņi jāja, jo resnāki un augs­tāki kļuva koki. Tāpat pieauga attālums starp stumbriem, lai rastu vietu varenajiem zariem. Priedes gludi, brūni masti, kas slējās augšup debesis nosedzošajos, ribotajos griestos, kuri ēnu dēļ likās neskaidri saskatāmi un pat mazliet izplūduši, bija vai­rāk nekā divsimt pēdu augstākas par jebkuru koku, ko viņš bija redzējis Korē vai Beoros. Eragons mēģināja nomērīt kāda koka apkārtmēru. Tas līdzinājās septiņdesmit pēdām.

Viņš par to ieminējās Arjai, un viņa pamājusi sacīja: Tas nozīmē, ka mēs tuvojamies Elesmērai. Elfa pastiepa roku un uzlika plaukstu uz mezglotas saknes ar tādu maigumu, it kā pieskartos drauga vai mīļotā plecam. Šie koki ir vienas no vecā­kajām dzīvajām būtnēm visā Alagēzijā. Elfi tos tur lielā godā, kopš mēs pirmo reizi ieraudzījām Duveldenvārdenu, un mēs esam darījuši visu iespējamo, lai tie te justos labi. Blāvs gaismas asmens izdūrās cauri nespodri zaļā smaragda zariem virs galvas un pārklāja elfas roku un seju ar plūstošu zeltu, kas uzmirdzēja žilbinoši spoži uz drūmā fona. Mēs, Eragon, esam ilgi ceļojuši kopā, bet tagad tu stāvi uz manas pasaules sliekšņa. Sper katru soli ar apdomu, jo zeme un gaiss te ir atmiņu caurausts, un nekas nav tāds, kā pirmajā acu uzmetienā izskatās… Šodien nelidojiet ar Safiru, jo mēs jau esam likuši strādāt vairākām burvestībām, kas sargā Elesmēru. Nebūtu prātīgi pamest šo taku.

Eragons pamāja un devās pie Safiras, kas gulēja saritinājusies uz sūnu paklāja un izklaidējās, izpūzdama no nāsīm dūmu mutulīšus un tad vērodama, kā tie aizvirmo gaisā. Bez kāda ievada viņa atzina: Tagad man arī uz zemes ir gana vietas. Man nebūs nekādu grūtību.

Jauki. Eragons uzlēca Folkvira mugurā un sekoja Orikam un elfiem dziļāk tukšajā, klusajā mežā. Safira lumpačoja viņam līdzās. Blāvajā puskrēslā gan viņa, gan baltie zirgi mirdzēja.