Vecākais

Elfi, visi kā viens, dziļi noliecās. Viņi pasmaidīja un sāka smie­ties patiesā priekā. Tad atskanēja sievietes balss: 1

Gala O Wyrda brunhvitr, Abr Berundal vandr-fodhr, Burthro laufsblādar ekar undir, Eom kona dauthleikr…

Eragons aizspieda ausis ar plaukstām, baidīdamies, ka arī šī dziesma ir burvestība līdzīgi tai, ko viņi bija dzirdējuši Siltrimā, bet Arja papurināja galvu un satvēra jaunekļa rokas. Tajā nav maģijas. Tad viņa, vērsdamās pie sava zirga, noteica: Gānga. Rikšotājs klusi iezviedzās un aizdipināja tālāk klajumā. Palai­diet vaļā savus zirgus! Mums tie vairs nebūs vajadzīgi, lai bauda pelnītu atpūtu mūsu staļļos.

Kamēr Arja soļoja uz priekšu pa bruģēto taku, kurā pa brīdim uzmirdzēja zaļi turmalīni un kura līkumoja starp kāršrozēm, mājām un kokiem, dziesma pieņēmās spēkā. Visbeidzot celiņš šķērsoja strautu. Elfi dejoja ap ceļotāju pulciņu, šaudīdamies šurpu turpu, kā nu viņiem ienāca prātā, visu laiku smiedamies un palaikam uzlēkdami kādā zarā, lai paskrietos virs pārējo gal­vām. Elfi sajūsminājās par Safiru, saukdami pūķi par "Dižnadzi", "Gaisa un uguns meitu" un "Visstipro".

Eragons smaidīja, tādas sagaidīšanas iepriecināts un apburts. Es varētu te dzīvot, viņš nodomāja, sajuzdams apkārt valdošo mieru. Kas nekaitētu iekārtoties Duveldenvārdenā, dzīvot tikpat pilsētā, cik mežā, drošībā no pārējās pasaules… Jā, viņam ļoti patika Elesmēra, krietni labāk par visām rūķu pilsētām. Viņš norādīja uz namiņu, kas atradās kādas priedes stumbra iekšpusē, un vaicāja Arjai: Kā tas ir iespējams?

Mēs dziedam mežam senvalodā un dodam tam savu spēku, lai tas augtu tā, kā mums nepieciešams. Visas mūsu ēkas un instrumenti ir radīti šādā veidā.

Taka beidzās pie sakņu tikla, kas veidoja pakāpienus tie ,'itgādināja lāsmainas māla saliņas. Uzkāpuši pa kāpnēm, viņi nonāca pie durvīm tievu dzinumu sienā. Kad durvis šķietami pašas no sevis atvērās un skatam atklājās no koku stumbriem veidota zāle, Eragona sirds sāka sisties straujāk. Daudzi simti /aru savijās kopā, veidojot šūnveidīgus griestus. Zemāk pie abām pretējām sienām atradās pa divpadsmit^krēsliem.

Tajos gaidīja divdesmit četri elfu augstmaņi gan vīrieši, gan sievietes.

Gaidītāji izskatījās cēli un viedi, ar gludām, laika neskartām sejām un dzīvām acīm, kurās mirdzēja lielu notikumu priekšno­jauta. Tie visi kā viens paliecās uz priekšu, turēdamies pie krēslu paročiem, un nopētīja Eragona pulciņu ar neslēptu apbrīnu un cerībām. Atšķirībā no citiem elfiem augstmaņiem pie jostām karā­jās zobeni to spalus greznoja berili un granāti un pieres apvija diadēmas.

Zāles tālajā galā bija redzams balts paviljons, kurā slējās no samezglotām saknēm veidots tronis. Tajā sēdēja karaliene Islan­zadi. Valdniece bija daiļa kā rudens saulriets, lepna un valdonīga, ar tumšām uzacīm, kas cēlās augšup kā savicināti spārni, lūpām akmeņozola ogu sārtumā un pusnakts melnuma matiem, saņem­tiem ar dimantiem klātu diadēmu. Viņas tunika bija tumši sar­kana. Zelta vijumu josta apņēma gurnus. Ap kaklu sasprādzēts, līdz pašai zemei lēzenās krokās nokarājās samta apmetnis. Par spīti karaliskajai sejas izteiksmei, valdniece likās trausla, it kā viņa glabātu sirdī dziļas sāpes.

Pie karalienes kreisās rokas atradās izliekts zizlis ar gravē­jumiem klātu šķērskoku galā. Uz tā tupēja spoži balts krauklis, kurš nepacietīgi mīņājās no kājas uz kāju. Tas pielieca galvu un ar krauklim neierasti saprātīgām acīm nopētīja Eragonu un tad gari, klusi noķērcās: Wyrda Eragons nodrebēja tik spēcīgs likās šis viens, ieplīsuša zvana dimdai līdzīgais vārds.

Durvis aiz ienācējiem aizvērās. Viņi devās dziļāk zālē uz kara­lienes troņa pusi. Arja pirmā nometās uz ceļa uz sūnām klātās grīdas un nolieca galvu; tieši tāpat rīkojās Eragons, Oriks, Lifēns

un Nari. Arī Safira, kura nekad nebija klanījusies, pat Ažihada va Hrotgara priekšā ne, pielieca galvu.

Islanzadi piecēlās un, apmetnim velkoties pa zemi, nokāp lejup pa pakāpieniem, kas veda uz troni. Viņa apstājās Arja priekšā, uzlika drebošas rokas uz Eragona ceļabiedres plecie un, valdīdama drebošo balsi, pavēlēja: Piecelies. Arja izpildīj teikto, un karaliene lēni un rūpīgi nopētīja viņas seju, līdz radās sajūta, ka valdniece cenšas atšifrēt noslēpumainu tekstu.

Beidzot Islanzadi, sāpīgi nopūtusies, apskāva Arju, sakot: 0, mana meita, es biju netaisna pret tevi!

KARALIENE ISLANZADI

Fantastiskajā zālē, ko veidoja augošu koku stumbri, teju mītis­kajā zemē, Eragons nometās uz ceļa elfu karalienes un viņas padomnieku priekšā, tomēr satriekts viņš bija par kaut ko pil­nīgi citu: Arja ir princese! Savā ziņā tas viņai pat piestāvētu elfa vienmēr bija izturējusies mazliet pavēlnieciski, taču Eragonam šis Jaunums sagādāja rūgtu vilšanos, jo uzcēla vēl vienu šķērsli starp viņiem abiem brīdī, kad viņš vairāk par visu alka tos visus noār­di!. Jaunums atstāja mutē mieles. Jauneklis atcerējās Andželas pravietojumu, ka iemīlēšot kādu augstdzimušu sievieti… un viņas brīdinājumu, ka viņa neredzot, vai tas beigšoties labi vai slikti.