Vecākais

Karaliene, brīdi klusējusi, pamāja un pastiepa roku. Blag-

den! Savicinājis spārnus, krauklis pārlaidās no laktas uz viņas kreiso plecu. Kad Islanzadi devās uz zāles galu, pārējie klātesošie nolieca galvas. Atgrūdusi durvis, kas atklāja skatienam pamatīgu elfu pulku, karaliene kaut ko īsi pateica senvalodā, bet Eragons viņas teikto nesaprata. Elfi uzgavilēja un sāka šaudīties šurpu turpu.

-   Ko viņa sacīja? Eragons čukstus jautāja Nari.

Elfs pasmaidīja. Viņa lika atvērt labāko dzērienu mucas un iekurt pavardus ēdienu gatavošanai, jo šī nakts piederēšot svi nēšanai un dziesmām. Nāc! Viņš paņēma Eragonu zem rokas un vadīja nopakaļ karalienei, kas aizlīkumoja starp pinkainām priedēm un spurainām paparžu audzēm. Kamēr viņi atradās zālē, saule bija nolaidusies zemu virs apvāršņa, pieliedama mežu ar dzintarainu gaismu, kas klāja kokus un augus kā mirdzoša eļļas kārtiņa.

Tu taču saprati, ierunājās Safira, ka Lifēna pieminētais kara­lis Evandars, visticamāk, ir Arjas tēvs ?

Eragons gandrīz paklupa. Tev taisnība… Un tas nozīmē, ka viņu nogalināja vai nu Galbatorikss, vai Atkritēji.

Apli, kas pārklājas.

Viņi apstājās neliela pakalna virsotnē, kur vairāki elfi bija uzstādījuši garu galdu uz steķiem un salikuši tam abās pusēs krēslus. Visapkārt mežs vai zumēja no priecīgas steigas. Vakaram tuvojoties, Elesmēru izraibināja ugunskuru jautrās liesmas, bet netālu no galda dega pamatīgs sārts.

Kāds pasniedza Eragonam kausu, kas bija pagatavots no tās pašas savādās koksnes, kuru viņš ievēroja jau Serisā. Jauneklis Iedzēra traukā ielieto caurspīdīgo dzērienu, un tā ugunīgums lika iii /.sisties elpai. Tas atgādināja sidra un miestiņa sajaukumu, kas uzkarsēts kopā ar garšvielām. Dzira lika tirpām pārskriet no pirkstu galiem līdz pat ausīm, un vēl pēc mirkļa viņu pārņēma brīnišķīgas skaidrības sajūta. Kas tas,ir? viņš jautāja Nari.

Elfs iesmējās. Fēlnirvs? Mēs to brūvējam no saspaidītām plūškoka ogām un savērptiem mēnesstariem. Ja nepieciešams, spēcīgs vīrs var ceļot trīs dienas, nebaudot neko citu.

Safira, tev tas ir jāpagaršo. Pūķis apostīja kausu, tad pavēra muti un ļāva Eragonam ieliet atlikušo fēlnirvu sev rīklē. Safiras acis iepletās, un aste noraustījās.

Garšīgs gan! Vai varam dabūt vēl kādu malku?

Pirms Eragons paguva atbildēt, piesoļoja Oriks. Karalienes meita, rūķis, purinādams galvu, norūca. Gribētu gan es šito izstāstīt Hrotgaram un Nasuadai. Viņi to labprāt uzzinātu.

Islanzadi apsēdās krēslā ar augstu atzveltni un vēlreiz sasita plaukstas. No pilsētas puses atsteidzās elfu četrotne ar mūzikas instrumentiem. Diviem muzikantiem bija ķirškoka arfas, treša­jam no niedrēm gatavotas stabules, bet ceturtajai elfai bija vien viņas balss, kuru dziedātāja nekavējās likt lietā, izvijot rotaļīgu meldiju, kas klausītāju ausīm šķita viegla kā deja.

Eragons saprata vien katru trešo dziesmas vārdu, taču arī tie lika viņam pasmaidīt. Stāsts vēstīja par briedi, kurš nespēj nodzerties no ezera, jo šim nekādi neliek mieru kāda žagata.

Kamēr jauneklis klausījās dziesmā, viņa skatiens aizklīda maz­liet nostāk, un viņš pamanīja mazu meiteni, kas līkņāja karalienei aiz muguras. Ieskatījies vērīgāk, Eragons saprata, ka pinkainie mati nav vis sudrabaini kā tik daudziem elfiem, bet gan vecuma izbalināti un ka večas seja ir grumbu izvagota kā izkaltis, sačervelējies ābols. Viņa nebija nedz elfu, nedz rūķu, nedz vismaz Era­gonam tā likās cilvēku rases pārstāve. Savādā būtne uzsmaidīja jauneklim, un viņš pamanīja asu zobu rindu.

Kad dziesma beidzās, ieskanējās dūdas un lautas, un Eragons ievēroja, ka ap viņu drūzmējas krietns elfu pulciņš tie gribēja iepazīties ar viņu un vēl vairāk, Jātnieks nojauta ar Safiru.

Elfi stādījās priekšā, viegli paklanīdamies un pieskardamiea lūpām ar īkšķi un lielo pirkstu. Eragons atbildēja ar to pašu, atkal un atkal atkārtojot sveicienu senvalodā. Elfi pieklājīgi apvaicājās Jātniekam par viņa paveikto, taču krietni plašāk tie izvaicāja Safiru.

Sākumā Eragons pat priecājās, ka pūķis var izrunāties pēc sirds patikas, jo šī bija pirmā reize kopīgo gaitu laikā, kad kādu interesēja saruna tikai un vienīgi ar Safiru. Tomēr drīz viņu sāka kaitināt, ka par viņu neliekas ne zinis; Eragons bija pieradis, ka tad, kad runāja viņš, pārējie uzmanīgi ieklausījās. Aptvēris, ka ļāvies skaudībai, jauneklis drūmi pasmaidīja, samulsis par to, ka kopš pievienošanās vārdeniem kļuvis teju atkarīgs no apkārtējo uzmanības. Eragons piespieda sevi atslābt un ļauties svinībām.

Drīz vien klajumā sāka smaržot ēdiens, un ap galdiem šaudījās elfi, kas iznēsāja ar dažādiem gardumiem piekrautas paplātes. Izņemot siltas maizes klaipus un mazas, apaļas medusmaizītes, pārējie ēdieni bija gatavoti tikai un vienīgi no augļiem, dārzeņiem un ogām. Visvairāk bija ogu no tām bija gatavota gan melleņu zupa, gan aveņu mērce, gan kazeņu želeja. Ar sīrupu aplietas un meža zemenēm apbārstītas ābolu šķēles bija novietotas līdzās sēņu pīrāgiem ar spinātu, timiāna un upeņu pildījumu.