Vecākais

-   Manas domstarpības ar vārdeniem ir kā putekļi vējā, Islan­zadi atbildēja. Nebīsties mēs palīdzēsim vārdeniem, kā iepriekš to darījām, pat vairāk gan tevis dēļ, gan tāpēc, ka viņi uzva­rēja urgļus. Atbalstījusies uz vienas rokas, karaliene paliecās uz priekšu. Vai tu, lūdzu, pasniegtu man Broma gredzenu? -

Nevilcinādamies ne mirkli, viņš novilka to no pirksta un padev karalienei, kas ar saviem smalkajiem pirkstiem paņēma gredzen no jaunekļa plaukstas. Tev, Eragon, nevajadzēja to nēsāt, jo ta nebija domāts tev. Tomēr, ņemot vērā visu, ko tu esi paveicis vārdenu un manas ģimenes labā, es tagad pasludinu tevi par Elfu Draugu un piešķiru šo gredzenu, sauktu par Ārenu, tieši tev, lai ikvien elfs, lai kurp tu dotos, zinātu, ka tev var uzticēties, un palīdzētu tev.

Eragons pateicās Islanzadi un uzmauca gredzenu atpakaļ pirk stā, juzdams, ka karaliene turpina viņu vērot ar satraucoši pētīgu, ciešu skatienu. Jauneklim šķita, ka Islanzadi zina visu, ko viņš varētu teikt vai darīt. Karaliene sacīja: Tik daudz jaunumu, cik pastāstīji tu, mēs te, Duveldenvārdenā, nebijām dzirdējuši dau­dzu gadu garumā. Mēs esam pieraduši pie lēnāka dzīves ritējuma nekā pārējā Alagēzija, un mani satrauc, ka daudz kas ir noticis tik strauji, bet ne vārds nav sasniedzis manas ausis.

-   Kā būs ar manām apmācībām? Eragons pameta žiglu ska­tienu uz sēdošajiem elfiem, prātodams, vai kāds no viņiem varētu būt Togira Ikonoka būtne, kas bija ienākusi viņa prātā un pēc Farthenduras kaujas atbrīvojusi no Durzas nelāgā nospieduma. Viņa bija iedrošinājusi Eragonu doties uz Elesmēru.

-   Tā sāksies, kad tai jāsākas. Tomēr baidos, ka tava apmācība būs veltīga, iekams tu neatbrīvosies no ievainojuma sekām. Ja tu nespēsi pieveikt Ēnas maģiju, tu būsi vien bandinieks. Tu vari būt noderīgs, bet tikai kā mūsu vairāk nekā gadsimtu loloto cerību ēna. Islanzadi balsī nedzirdēja pārmetumu, tomēr viņas vārdi ķēra Eragonu kā vesera triecieni. Viņš zināja, ka elfu valdniecei ir taisnība. Tu neesi vainīgs pie sava stāvokļa, un man ir sāpīgi nosaukt šīs lietas skaļi, tomēr tev ir jāsaprot šīs tavas varēšanas vai nevarēšanas nopietnās sekas… Man ļoti žēl.

Tad Islanzadi vērsās pie Orika: Ir pagājuši gari gadi, kopš kāds no tavas rases pārstāvjiem ir apciemojis mūsu pilsētas. Eragons-finiarels izskaidroja tavas klātbūtnes iemeslus, bet vai tev pašam arī ir kas piebilstams?

-   Es tikai vēlos nodot cieņas pilnus sveicienus no mūsu karaļa Hrotgara un lūgumu, kas nu jau ir lieks, atkal atbalstīt vārdenus.

Man jāpārliecinās, ka līgums, ko panāca Broms starp elfiem un cilvēkiem, turpina darboties.

-   Mēs pildām solījumus, dotus šajā mēlē vai senvalodā. Es pie­ņemu Hrotgara sveicienus un lūdzu nosūtīt viņam savējos. Vis­beidzot Islanzadi pievērsās Arjai un Eragons bija pārliecināts, ka elfu valdniece gaidījusi šo mirkli jau kopš viesu ierašanās. Viņa palūkojās uz Arju un vaicāja: Pastāsti mums, ko tu esi piedzī­vojusi!

Arja lēni plūstošā balsī izstāstīja vispirms par sagūstīšanu, tad par ilgo ieslodzījumu un spīdzināšanu Gileadā. Safira un Eragons apzināti bija izvairījušies izklāstīt gūsta šausmas, taču pati Arja par piedzīvoto likās stāstām bez kādām grūtībām. Viņas bez­kaislīgie vārdi Eragonā iesvēla tikpat spējas dusmas kā tad, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja ceļabiedres vātis. Elfi Arjas stāsta laikā neizdvesa ne skaņas, lai gan rokas sažņaudzās ap zobenu spaliem un seja meta nāvējoši asus, auksta naida pilnus skatienus. Pa Islanzadi vaigu noritēja viena vienīga asara.

Kad Arja apklusa, kāds smalks elfu augstmanis sāka soļot šurpu turpu starp krēsliem pa sūnu klāto velēnu. Es, Arja Drotningu, zinu, ka paudīšu mūsu visu domas, sakot, ka mana sirds gruzd skumjās, klausoties par tavām ciešanām. Tādam noziegu­mam nevar būt piedošanas vai izlīdzinājuma, un Galbatorikss par to ir jāsoda. Turklāt mēs esam tavi parādnieki, jo tu neizpaudi Ēnai mūsu pilsētu atrašanās vietu. Vien retais no mums būtu spējis pretoties viņam tik ilgi.

-   Pateicos tev, Dethedr-vor.

Tad ierunājās Islanzadi, un viņas balss starp kokiem dimdēja kā zvans. Gana. Mūsu viesi ir noguruši no garā ceļa, un mēs pietiekami ilgi esam klausījušies par briesmīgiem notikumiem. Es nevēlos, lai satikšanās prieku aptumšotu atmiņas par pagātnes ciešanām. Viņas lūpās uzmirdzēja žilbinošs smaids. Ir atgrie­zusies mana meita, mums ir piebiedrojies pūķis un Jātnieks, un es vēlos to pienācīgi nosvinēt! Karaliene piecēlās slaida un valdo­nīga tumši sarkanajā tunikā un sasita plaukstas. Pāri klātesošo galvām no divdesmit pēdu augstuma nolija liliju un rožu lietus.

Ziedi laidās lejup kā krāsainas sniegpārsliņas, piepildot gaisu ar galvu reibinošām smaržām.

Viņa neizmantoja senvalodu, ievēroja Eragons.

Jauneklis pamanīja, ka brīdī, kad visi apbrīnoja krītošos zie­dus, Islanzadi maigi pieskaras Arjas plecam un teju nedzirdami nomurmina: Ja tu būtu paklausījusi mani, tev nebūtu nācies piedzīvot tādas ciešanas. Man bija taisnība, kad iebildu pret tavu lēmumu pieņemt yawē.

-   Tas bija lēmums, ko vajadzēja pieņemt man pašai.