Vecākais

Viņš sajuta, ka arī Safiru vispirms pārņem pārsteigums, bet tad pūķis likās esam uzjautrināts. Izskatās, ka, nemaz nezinot, esam ceļojuši karaliskas personas klātbūtnē.

Kāpēc viņa to mums nepateica?

Iespējams, tad viņai draudētu lielākas briesmas.

Islanzadi Drottning, Arja sausi noteica.

Karaliene parāvās atpakaļ, it kā viņai būtu iedzelts, un tad atkārtoja senvalodā: O, mana meita, es biju netaisna pret tevi! Valdniece aizklāja seju. Kopš brīža, kad tu pazudi, es nespēju ne aizmigt, ne norīt kaut kumosu. Man miera nelika tavs liktenis, un es baidījos, ka nekad vairs tevi neredzēšu. Aizliegums tev parādī­ties manā tuvumā ir lielākā kļūda, ko jelkad esmu pieļāvusi… Vai tu spēsi man piedot?

Sapulcējušies elfi pārsteigumā saknosījās.

Arja krietnu brīdi klusēja, bet tad beidzot teica: Septiņdes­mit gadus es esmu dzīvojusi un mīlējusi, cīnījusies un nogalinā­jusi, nepārmijot ne vārda ar tevi, māt. Mūsu dzīves gan ir garas, bet, pat ņemot to vērā, tas nav nekāds īsais brīdis.

Islanzadi atlieca muguru un pacēla zodu. Pār viņas augumu pārskrēja trīsas. Es nespēju mainīt pagātni, Arja, lai kā es to vēlētos.

-   Un es nespēju aizmirst pārciesto.

-   Tev nekas nav jāaizmirst. Islanzadi saņēma meitas rokas.

-   Arja, es mīlu tevi. Tu esi man tuvākais cilvēks. Ej, ja tev jāiet, bet, ja vien tu nevēlies atteikties no manis, es gribētu izlīgt ar tevi.

Garu, biedējošu brīdi likās, ka Arja neatbildēs karalienei vai, vēl ļaunāk, noraidīs viņas piedāvājumu. Eragons redzēja, kā Arja svārstās un pārlaiž ašu skatienu pārējiem klātesošajiem. Tad viņa, nolaidusi acis, sacīja: Nē, māt. Es nespētu aiziet. Islan­zadi nedroši pasmaidīja un vēlreiz apskāva meitu. Šoreiz arī Arja apskāva māti, un pārējo elfu sejās atplauka smaidi.

Baltais krauklis palēcās uz savas laktas, izķērkdams: Šais durvīs mūžu mūžos viedais raksts ir kalts, kas mūsu sirdīs allaž mājo tīrs un balts.

-   Kuš, Blagden! Islanzadi apsauca kraukli. Paturi savas peršas pie sevis! Atraisījusies no meitas skāviena, karaliene pagriezās pret Eragonu un Safiru. Man ir jāatvainojas, ka biju nepieklājīga un nepievērsos jums, mūsu svarīgākajiem viesiem.

Eragons pieskārās lūpām, bet labo roku uzlika saules pinu­mam, kā Arja bija to mācījusi. Islanzadi Drottning. Atra esterni ono thelduin. Viņam nebija ne mazāko šaubu par to, kuram šajā situācijā jārunā pirmajam.

Islanzadi tumšās acis iepletās. Atra du evarinya ono varda.

-Un atra mor'ranr lifa unin hjarta onr) Eragons atbildēja, pabeigdams rituālu. Viņš juta, ka elfu paražu pārzināšana ir pār­steigusi visus klātesošos. Prātā viņš dzirdēja, kā Safira atkārto viņa sveicienu karalienei.

Kad pūķis bija galā ar laba vēlējumiem, Islanzadi vaicāja:

-   Pūķi, kāds ir tavs vārds?

Safira.

Karalienes sejai pārslīdējusī izteiksme liecināja, ka viņa šo vārdu pazīst, tomēr viņa neko neteica. Laipni lūgta Elesmērā! Un kā sauc tevi, Jātniek?

-   Eragons Ēnkāvis, Jūsu Augstība. Šoreiz pār elfiem, kas sēdēja viņiem aiz muguras, pārskrēja labi dzirdamas sačukstēša­nās vilnis; pat Islanzadi izskatījās pārsteigta.

-   Tu nes diženu vārdu, viņa klusi piebilda, mēs tādu reti ilodam saviem bērniem… Laipni lūgts Elesmērā, Eragon Ēnkāvi. Mēs gaidījām tevi ļoti ilgi. Karaliene pievērsās Orikam, apsveici­nājās ar rūķi, tad atgriezās savā tronī un pārmeta samta apmetņa npakšmalas stūri pār roku. Spriežot pēc tā, ka tu atrodies šeit tik īsu brīdi pēc Safiras olas izšķilšanās, pēc gredzena tev pirkstā un zobena pie tava sāna, es noprotu, ka Broms ir miris un ka skolo­šanās pie viņa palikusi nepabeigta. Es vēlos noklausīties visu tavu stāstu arī par to, kā krita Broms un kā tu satiki manu meitu vai kā viņa satika tevi, kā nu tur īsti bija. Tāpat es labprāt uzzinātu par tavu misiju, rūķi, un par tevis piedzīvoto, Arja, kopš nodevīgā uzbrukuma Duveldenvārdenā.

Eragons par pieredzēto bija stāstījis jau iepriekš, tāpēc viņam nenācās grūti to vēlreiz pārstāstīt karalienei. Nedaudzajās reizēs, kad jaunekli pievīla atmiņa, Safira spēja palīdzēt ar notikumu precīzu atstāstu. Par vairākiem piedzīvojumiem viņš vienkārši ļāva vēstīt pūķim. Kad viņi bija beiguši, Eragons no mugursomas izvilka Nasuadas tīstokli un pasniedza to Islanzadi.

Karaliene paņēma pergamenta rulli, pārlauza sarkano vaska spiedogu un, izlasījusi vēstījumu, nopūtās un uz brīdi aizvēra acis.

-   Tagad es saskatu savas kļūdīšanās patieso dziļumu. Manas sēras būtu galā krietni agrāk, ja es nebūtu atsaukusi mūsu kareiv­jus un nelikusies zinis par Ažihada ziņnešiem pēc tam, kad uzzi­nāju par uzbrukumu Arjai. Es nedrīkstēju vainot vārdenus viņas bojāejā. Es reizēm rīkojos pārāk muļķīgi vismaz tik vecai elfai…

Iestājās ilgs klusums, jo neviens neuzdrīkstējās nedz piekrist, nedz iebilst. Saņēmis visu savu dūšu, Eragons sacīja: Ja reiz Arja ir atgriezusies dzīva, vai jūs piekristu palīdzēt vārdeniem tāpat kā iepriekš? Citādi Nasuadai nav nekādu cerību uz panākumiem, un es esmu zvērējis viņai palīdzēt.