Vecākais

Eragons brīdi pakavējās, apkārtnes mierīgā skaistuma pār­ņemts. Viss apkārt likās sirmas senatnes piesātināts, it kā zem šīm skujām nekas nebūtu mainījies jau tūkstošiem gadu un nekas arī nemainīsies nākotnē; šķita, ka pats laiks ir aizmidzis, lai nekad vairs nemostos.

Vēlu pēcpusdienā puskrēslā pēkšņi parādījās elfs, kas stāvēja viņu priekšā neticami spilgtā gaismas starā, kas krita no spraugas lapotnē. Viņš bija tērpies brīvi plandošās drānās, bet galvu viņam apvija sudraba stīpiņa. Elfs likās sens, cēls un mierīgs.

Eragon, Arja pačukstēja. Parādi viņam plaukstu un gre­dzenu!

Uzlocījis labo piedurkni, Eragons pacēla roku, lai elfs vispirms ieraudzītu Broma gredzenu un pēc tam arī gedwēy ignasia. Elfs pasmaidīja, aizvēra acis un paplēta rokas viesmīlības žestā. Viņš sastinga un palika stāvam šādā pozā.

Ceļš ir brīvs, Arja paskaidroja. Izskanēja klusa pavēle, un viņas kumeļš devās uz priekšu. Ceļinieki apjāja apkārt elfam gluži kā straume, kas apliec mūžvecu klintsbluķi upes vidū, kad visi bija sargam garām, tas izslējās, saņēma rokas un izgaisa, bet gaisma, kas bija apspīdējusi elfu, izdzisa.

Kas viņš bija ? Safira vaicāja.

Arja atbildēja: Gilderiens Gudrais, Miolandras nama prin­cis, Vandilas Baltās Liesmas nesējs un Elesmēras sargātājs kopš Du Fyrn Skulblaka mūsu kara ar pūķiem laikiem. Neviens nedrīkst ienākt pilsētā bez viņa atļaujas.

Ceturtdaļu jūdzes tālāk mežs kļuva retāks un lapotnes gries­tos iezīmējās robi, kas ļāva ņirbošas saules gaismas strēlēm ik pa brīdim šķērsot ceļu. Tad ceļinieki izjāja zem diviem punainiem stumbriem, kas augstāk balstījās viens pret otru, un apstājās tukša klajuma malā.

Zemi klāja blīvi saaugušu puķu puduri. Te bija gan sārtas rozes, gan meža hiacintes un lilijas. Pavasara gaisīgie dārgumi, kas atgādināja rubīnus, safīrus un opālus, likās sabērti kaudzēs. Reibinošā smarža bija pievilinājusi veselus kameņu spietus. Kla­juma labajā pusē aiz krūmu rindas čaloja strauts, bet ap klints­bluķi viena otru dzenāja divas vāveres.

Pirmajā acu uzmetienā Eragonam likās, ka šī varētu būt vieta, ko naktsguļai izvēlētos brieži. Bet, ieskatoties ciešāk, viņš pama­zām saskatīja takas, kas slēpās starp krūmiem un kokiem; siltu, maigu gaismu tur, kur vajadzēja būt ēnām; savādus rakstus zaru un puķu izkārtojumā visas šīs dīvainības bija tik tikko saskatā­mas un norādīja, ka tas, ko viņš redzēja, nebija īsti dabas radīts. Tad Eragons samirkšķināja acis un pēkšņi visu ieraudzīja mazliet citādi it kā viņam acu priekšā būtu pieliktas lēcas. Viss ieguva pazīstamus apveidus. Jā, tie tiešām bija celiņi. Jā, tās tiešām bija puķes. Bet tas, ko viņš pirmajā brīdī uztvēra kā punainus, samež­ģītus zarus, izrādījās esam gaumīgi namiņi, kas likās izaugam tieši no priedēm.

Viens no kokiem uzbilda pie pamatnes, izveidojot divstāvu māju, zem kuras smilšmālā ieurbās sakņu vainags. Abi stāvi i/.skatījās sešstūraini, tiesa, otrais šķita reizes divas mazāks par pirmo, tāpēc namiņš atgādināja terasi. Jumtus un sienas veidoja I iklotas zaru segas, kas bija pārmestas pāri sešām resnām sijām. No jumtu pārkarēm nokarājās garas sūnu un dzeltenu ķērpju bārdas, kas daļēji aizsedza katrā šķautnē zaigojošos daudzkrāsu logus. Ieejas durvis atgādināja noslēpumainu tumšu siluetu, kas vīdēja zem aplodas, izgreznotas ar savādiem simboliem.

Cits nams bija iekārtojies starp trijām priedēm un balstījās uz vairākiem līkiem zariem. Pateicoties šiem vieglajiem balstiem, gaisīgā māja slējās piecu stāvu augstumā. Netālu no tās karājās neliels, no vītolu zariem un kizila nopīts namiņš, ko greznoja par pangāboliem nomaskēti bezliesmu lukturi.

Katra no ēkām bija unikāla, iekļaujoties un papildinot apkārtni, nemanāmi saplūstot ar pārējo mežu, līdz vairs nebija iespējams atšķirt, kur beidzās elfu radītais un sākās dabā dzimušais. Abas šīs puses atradās pilnīgā līdzsvarā. Tā vietā, lai mainītu apkārtējo, elfu izvēle bija pieņemt pasauli tādu, kāda tā bija, un pielāgoties tai.

Vēl pēc kāda brīža Eragons ar acu kaktiņu pamanīja pirmo Elesmēras iemītnieku kustības tās bija gandrīz neredzamas kā skuju šūpas vējā. Tad jauneklis pamanīja kādu plaukstu, kādu bālu seju, sandalē ieautu kāju, paceltu roku. Cits pēc cita klajumā parādījās elfi, piekaluši mandeļu acu skatienu Safirai, Arjai un Eragonam.

Sievietes nēsāja matus izlaistus. Tie viļņos plīvoja lejup pār viņu mugurām sudrabainos un sabuļkrāsas viļņos. Bieži matos pazibēja ievīti tikko plūkti ziedi, tāpēc mati mēdza atgādināt dārza ūdenskritumus. Viņas visas bija trausli, gaisīgi skaistas, kas likās esam pretrunā ar elfu nesalaužamo spēku; Eragonam viņas šķita esam pati pilnība. Vīriešu kārtas pārstāvji izskatījās tikpat skaisti augstiem vaigu kauliem, smalkiem deguniem un smagiem plakstiņiem. Abi dzimumi bija tērpušies vienkāršās zaļās un brūnās tunikās, ko izraibināja neuzkrītoši oranži, rūsas un zelta krāsas plankumi.

Nav melots, dēvējot viņus par Daiļajiem Ļaudīm, nodomāja Eragons. Sveicinot elfus, viņš pieskārās lūpām.