Vecākais

-   Saskatīt? Nē. Bet, iespējams, Blagdens spēj sajust to, kas gaidāms. Lai nu kā, krauklis vienmēr runā mīklās, kurās parasti ir krietna deva muļķību. Tāpēc, ja putns pienāk pie tevis un kaut ko saka un ja šis pateiktais nav joks vai vārdu spēle, labāk ieklau­sies tā vārdos.

Kad visi bija paēduši, Islanzadi piecēlās, liekot sarosīties un piecelties kājās arī pārējiem. Tad karaliene sacīja: Ir jau vēls, un es vēlos atgriezties savā lapenē. Safira, Eragon, nāciet man līdzi, es parādīšu, kur varat pārnakšņot. Islanzadi pamāja ar roku Arjai, tad devās projām no mielasta galda. Arja viņai sekoja.

Iedams apkārt galdam pie Safiras, Eragons apstājās pie bērnsievietes, viņas kaķīgā skatiena apburts. Viss viņas izskatā no acīm līdz pinkainajiem matiem un baltajiem ilkņiem viņam kaut ko atgādināja. Tu esi kaķace, vai ne? Būtne samirkšķināja acis un atieza zobus bīstamā smaidā. Es satiku vienu no tavas dzim­tas, Solembumu, Teirmā un pēc tam arī Farthendurā.

Kaķaces smaids kļuva platāks. Ak jā. Viņš ir jauks. Cilvēki mani garlaiko, taču viņam liekas saistoši ceļot kopā ar to raganu, Andželu. Izgrūdusi skaņu, kas pa pusei atgādināja rūcienu, pa pusei atzinīgu murrājienu, būtne pievērsās Safirai.

Kā tevi sauc? Safira vaicāja.

-    Duveldenvārdenas sirdī vārdi var izrādīties neticami spēcīgi, tā gan, pūķi. Bet… starp elfiem mani dēvē par Vērotāju, Straujķepu un Sapņu Dejotāju, un jūs varat mani saukt par Modu.

Kaķace sapurināja krēpju stīvās, baltās lēkšķes. Steidziet pakaļ karalienei, jaunuļi; viņai nepatīk muļķi un sliņķi.

-   Bija prieks ar tevi, Mod, iepazīties, Eragons sacīja. Viņš paklanījās, un Safira pielieca galvu. Eragons pameta skatienu uz Oriku, prātodams, kur elfi izguldīs rūķi, un tad devās pakaļ Islanzadi.

Viņi panāca karalieni mirklī, kad Islanzadi piegāja pie viena no kokiem. Uz stumbra izcēlās smalki pakāpieni, kas aizvijās augšup līdz ieapaļu namiņu pudurim, kuru koka lapotnē balstīja zaru saišķi.

Islanzadi pacēla smalko roku un norādīja uz platformu kokā.

-   Tev, Safira, būs jāuzlido tur pašai. Audzējot kāpnes, mums. neienāca prātā, ka pa tām reiz varētu iet pūķis. Tad karaliene pievērsās Eragonam: Te parasti apmetās Pūķu Jātnieku vado­nis, kad uzturējās Elesmērā. Es uzticu šo mājokli tev, ja reiz tu esi ieņēmis šo vietu… Tas ir tavs mantojums. Pirms jauneklis paguva pateikties, Islanzadi pagāja viņam garām. Arja veltīja Eragonam ilgu, ciešu skatienu, bet tad kopā ar māti izgaisa pilsētas krēslā.

Vai palūkosim, kādu naktsmītni elfi mums sarūpējuši ? apvai­cājās Safira. Pūķis palēcās gaisā un ciešā lokā aplidoja kokam, pavērsis viena spārna galu pret zemi teju perpendikulāri zemei.

Eragons uzkāpa uz pirmā pakāpiena un ieskatījās Islanzadi bija taisnība, kāpnes un koks bija viens vesels. Miza zem kājām bija daudzu soļu nogludināta un izlīdzināta, tomēr tā vēl arvien bija daļa no stumbra, tāpat kā liektais, zirnekļtīkla smalkuma margu režģis un pašas margas zem viņa labās plaukstas.

Kāpnes bija veidotas, ņemot vērā elfu spēku un izveicību, tāpēc tās likās stāvākas nekā parasti, un Eragona kāju muskuļi drīz vien iesmeldzās. Kad jauneklis sasniedza mitekļus un cauri lūkai ielīda vienā no istabām, viņš elsoja tik smagi, ka nācās ar rokām atbalstīties pret ceļgaliem un noliekties, lai atgūtu elpu. Pēc vairākām dziļām ieelpām un izelpām viņš iztaisnojās un nopē­tīja telpu, kurā bija nonācis.

Eragons atradās apaļā priekšnamā ar paaugstinājumu vidū no tā slējās skulptūra, kurā divas rokas vijās viena ap otru, tā arī

nesaskaroties. Priekšnama sienās bija trīs durvis vienas veda uz vienkārši iekārtotu viesistabu, kurā varētu papusdienot ne vairāk pnr desmit cilvēkiem, aiz otrām atklājās neliels kambaris ar iedo­bumu grīdā, kura izmantojumu Eragons nespēja iedomāties, bet pēdējās durvis vērās uz guļamistabu, no kuras atklājās skats pāri I luveldenvārdenas koku galotnēm.

Nocēlis lukturi no āķa, piestiprināta pie griestiem, Eragons iegāja guļamistabā, likdams uzvirmot ēnu pulkam, kas virpuļoja un lēkāja pa telpu kā neprātīgu dejotāju viesulis. Arējā sienā bija izveidots ūdens lāses apveida atvērums gana liels, lai tur varētu iekārtoties pūķis. Gulta bija novietota tā, lai, guļot uz muguras, varētu vērot debesis un mēnesnīcu; pavards bija pagatavots no pelēka koka, kas zem pirkstu galiem likās ciets un auksts kā tērauds, it kā koksne būtu saspiesta līdz neticamam blīvumam; grīdā pletās milzīga, ar mīkstām segām izklāta "bļoda" ar zemām malām tā bija Safiras guļvieta.