Vecākais

Vai mums ir izvēle ? Eragons atcerējās, ka Arja vakar bija uzde­vusi šo pašu jautājumu, un viņš sāka nojaust, ko ceļabiedre bija domājusi: karaliene neatstāja vietu nejaušībām.

Kad Oriks bija ticis galā ar sakāmo, Islanzadi gaidoši parau­dzījās uz Eragonu. Viņš mirkli vilcinājās, tad pateica zvērestu, pēc tam zvērēja arī Safira. Paldies, karaliene pateicās. Mēs varam doties tālāk.

Paugura virsotnē aiz koku sienas pletās ar sarkanu āboliņu noaugusi klaja josla vairāku jardu platumā, kas aprāvās ar augstu krauju. Krauja stiepās vismaz līgu uz katru pusi un bija savas tūk­stoš pēdas augsta. Zem kraujas pletās mežs, kas tālumā saplūda ar debesīm. Likās, it kā viņi stāvētu uz pasaules malas, raudzīdamies ļim i bezgalīgajam biezoknim.

Es zinu, kas šī ir par vietu, Eragons aptvēra, atcerēdamies vīziju ar Togiru Ikonoku.

Bom. Gaiss nodrebēja no satricinājuma spēka. Bom. Vēl viens Iruls blieziens lika noklabēt Eragona zobiem. Bom. Viņš iebāza pirkstus ausīs, cenzdamies pasargāt tās no sāpīgā spiediena. Elfi nekustīgi stāvēja turpat līdzās. Bom. Pēkšņa vēja brāzma piepla­cināja āboliņu pie zemes.

Bom. No kraujas malas gaisā pacēlās milzīgs, zeltains pūķis,

kuram plecos sēdēja Jātnieks.

♦ ♦ ♦

PĀRLIECĪBA

Rorans paskatījās uz Horstu. Viņi abi atradās Baldora istabā. Rorans bija iekārtots sēdu gultā. Viņš klausījās kalēja vārdos: Kas man, tavupr bija jādara? Mēs nevarējām uzbrukt, kad tu paģībi. Turklāt vi nebija spējīgi doties kaujā. Un es nevaru viņus vainot. Es pa gandrīz nokodu sev mēli, kad ieraudzīju tos briesmoņus. Horst papurināja pinkainās krēpes. Roran, mēs esam iekūlušies kau kādā sendienu pasakā, un man tas nepavisam nepatīk. Roran turpināja klausīties ar akmens cietu sejas izteiksmi. Klausie Ja vēlēsies, varēsi slepkavot kareivjus, tikai tev ir jāatgūst spēki Brīvprātīgo tev netrūks; vīri kaujas laukā tev uzticas, jo īpaši kop pagājušās nakts, kad tu tiki galā ar krietnu bariņu. Rorans nea bildēja, tāpēc Horsts nopūtās, uzsita jauneklim uz veselā pleca un izgājis no istabas, aizvēra aiz sevis durvis.

Rorans pat nepamirkšķināja. Līdz šim viņam dzīvē bija rūpē­jušas tikai trīs lietas: viņa ģimene, viņa māja Palankāra ielejā un Katrīna. Pagājušajā gadā viņa ģimeni iznīcināja. Viņa māju sagrāva un nodedzināja, tiesa, zeme bija palikusi un tas, iespē jams, bija vissvarīgākais.

Bet tagad viņam bija atņemta arī Katrīna.

Kaklā iespraucās aizlauzts šņuksts. Roranu plosīja divas izvē­les: vienīgā iespēja izglābt Katrīnu nozīmēja dzīties pakaļ raza­kiem un atstāt Palankāra ieleju aiz muguras, tomēr tad Kārva­halla būtu jāpamet karavīru varā, un to viņš nedrīkstēja pieļaut. Taču aizmirst Katrīnu jauneklis arī nespēja.

Mana sirds vai manas mājas, viņš ar rūgtumu nodomāja. Šīs lietas likās bezvērtīgas viena bez otras. Ja viņam izdotos apkaut kareivjus, tas, visticamāk, tikai kavētu razaku un, iespējams, arī Katrīnas atgriešanos. Turklāt uzbrukums būtu bezjēdzīgs, ja kaut kur tuvumā izrādītos Impērijas papildspēki to parādīšanās nozīmētu kārvahalliešu sakāvi.

Pārsieto plecu sagrāba jauna sāpju lēkme, Rorans sakoda zobus un aizvēra acis. "Es ceru, ka Slounu apēdis tāpat kā Kvimbiju." Tas nodevējs bija pelnījis visbriesmīgāko nāvi. Rorans nolā­dēja Slounu ar baisākajiem lāstiem, kādus zināja.

"Pat ja es varētu doties projām no Kārvahallas, kā es spētu atrast razakus? Kurš varētu zināt, kur tie mājo? Kurš uzdro­šinātos atklāt Galbatoriksa kalpu atrašanās vietu?" Viņš brīdi lauzīja galvu par šo jautājumu, bet tad viņu pārmāca izmisums. Jauneklis iedomājās, ka nonācis vienā no Impērijas lielpilsētām un starp netīrām mājām un svešinieku pūļiem bezmērķīgi meklē kaut mazāko mājienu, kaut netveramākās pēdas, kaut vissīkāko pavedienu, kas varētu aizvest pie mīļotās.

Tas bija bezcerīgi.

Rorans nolieca galvu, un pāri vaigiem sāka līt asaru straumes. Šausmu un baiļu spēks lika jauneklim ievaidēties. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, neredzēdams itin neko, tikai pasaules postu.

Pagāja krietns laika sprīdis, līdz Rorana šņuksti pierima un pārvērtās vārgās, nelaimīgās elsās. Viņš izslaucīja acis un ar lielu piespiešanos ievilka garu, drebelīgu elpu. Tad jauneklis saviebās. Likās, ka viņa plaušas ir pilnas ar stikla lauskām.

Man ir jādomā, viņš piekodināja pats sev.

Jauneklis atspiedās pret sienu un, likdams lietā visu gribas­spēku, mēģināja citu pēc citas apvaldīt juceklīgās sajūtas, lai sakopotu domas vienīgajā, kas varēja paglābt viņu no sajukšanas prātā. Un šis vienīgais bija saprāts. No milzīgās piepūles Roranam drebēja gan kakls, gan pleci.

Jauneklis savaldījies sakārtoja domas, gluži kā labs amata meistars sakārto rindās savus amata rīkus. Kaut kur manā galvā ir jābūt risinājumam, tikai man ir jāliek lietā visa sava izdoma.