Vecākais

Sekot razakiem pa gaisu viņš nespēja. Tas nu reiz bija skaidrs. Kādam būtu jāatklāj viņam razaku slēptuve, un droši vien vārdeni to zinātu vislabāk. Tiesa, vārdenus atrast nebūtu vieglāk kā apgā­nītājus, un laika, lai meklētu viņus, Roranam, visticamāk, nebūs. Taču… Viņam galvā ieskanējās klusa balss, kas atgādināja no medniekiem un tirgotājiem dzirdētās baumas, ka Surda slepeni atbalstot vārdenus…

Surda. Šī valsts atradās Impērijas pašā tālākajā nostūrī vai vismaz Roranam tā bija stāstīts, jo jauneklis nekad nebija redzē­jis Alagēzijas karti. Ideālos apstākļos, lai sasniegtu Surdu, zirga mugurā būtu jāpavada vairākas nedēļas vai vēl ilgāk, ja būtu jābē­guļo no kareivjiem. Protams, visātrāk tur varētu nokļūt, burājot uz dienvidiem gar krastu, bet tas nozīmētu došanos līdz Torkas upei un tad līdz Teirmai, lai atrastu piemērotu kuģi. Un tas prasītu pārāk daudz laika. Turklāt arī tur viņu varētu aizturēt kareivji.

-Jā, būtu, spētu, varētu, viņš nomurmināja pie sevis, sažņaugdams dūrē un atkal atlaizdams kreiso roku. Uz zieme­ļiem no Teirmas Rorans zināja tikai vienu ostu Nardu, bet, lai sasniegtu šo pilsētu, viņam nāktos šķērsot Kori visā tās platumā un pat no mednieku mutes tādi varoņdarbi nebija dzirdēti.

Jauneklis klusi nolamājās. Šādi spriedelējumi bija bezjēdzīgi. Man būtu jādomā, kā izglābt Kārvahallu, nevis aizbēgt no šejie­nes. Problēma gan bija tāda, ka, viņaprāt, ciemats un visi cilvēki, kas tur palika, ir lemti postam. Acu kaktiņos atkal sariesās asa­ras. Visi, kas tur palika…

Kā… kā būtu, ja visi kārvahallieši dotos man līdzi vispirms uz Nardu un tad uz Surdu ? Tā viņš spētu sasniegt abus mērķus.

Domas pārdrošums apstulbināja Roranu.

Pieņemt, ka viņš spēs pārliecināt zemniekus pamest laukus un tirgotājus aizmirst par savām bodītēm, likās ķecerīgi, pat zaimojoši… un tomēr… un tomēr kāda gan cita iespēja, izņemot verdzību vai nāvi, viņiem atlika? Vārdeni bija vienīgie, kas dotu patvērumu bēgļiem no Impērijas, un Rorans bija pārliecināts, ka dumpinieki atplestām rokām pieņemtu veselu ciemu savā kara­pulkā, jo īpaši tāpēc, ka šis ciems bija pierādījis sevi arī kaujā. Tur­klāt, atvedot cieminiekus, viņš izpelnītos vārdenu uzticību; tas palīdzētu iegūt ziņas par razaku atrašanās vietu. Un varbūt viņi spēs man izskaidrot, kāpēc Galbatorikss tik loti vēlas sagūstīt mani.

Tiesa, lai šī iecere izdotos, viņiem bija jādodas projām, pirms papildspēki sasniegtu Kārvahallu un tās bija vien dažas dienas vni pat mazāk, lai sagatavotu ceļam savus trīssimt cilvēkus. Un ilnrba te bija tik daudz, ka bail.

Rorans zināja, ka ar saprātīgiem padomiem vien cieminiekus pārliecināt nebūs iespējams; viņš zināja, ka būs jāliek lietā mesinniska aizrautība, lai uzjundītu cilvēku emocijas, lai liktu viņiem iiirds dziļumos sajust vajadzību atteikties no savas patības, no līdz Mm dzīvotās dzīves. Bija skaidrs, ka arī ar baiļu iedvešanu vien l>ūs par maz, jo viņš zināja, ka apdraudētais bailēs mēdz pretoties jo spīvāk. Drīzāk Roranam būs jāiedveš cieminiekiem mērķa un misijas apziņa, lai liktu tiem noticēt kā bija noticējis viņš pats -, ka pievienošanās vārdeniem un pretestība Galbatoriksa tirānijai bija cēlākā iespējamā rīcība.

Un tam bija vajadzīga kaisme, kuru nespētu apdraudēt grūtī­bas, aizkavēt ciešanas vai apdzēst nāve.

Rorana gara acu priekšā nostājās Katrīna bāla un spokaina, ar nopietnām dzintarkrāsas acīm. Viņš atcerējās meitenes ādas svelmi, viņas matus, kas smaržoja pēc piparkūkām, un visas tās tūkstoš sajūtas, kas saistījās ar divvientulību zem tumsas segas. Tad garā rindā aiz Katrīnas izkārtojās Rorana radi, draugi un visi, visi kārvahallieši, kurus viņš bija pazinis, gan dzīvie, gan miru­šie. Ja ne Eragons… un ja ne es… razaki nekad nebūtu ieradušies šeit. Man ir jāizglābj ciemats no Impērijas un man ir jāizrauj Katrīna no to apgānītāju nagiem.

Vīzijas spēka pārņemts, Rorans izkāpa no gultas. Savainotajā plecā atkal iedūra nokaitēta sāpe. Viņš sagrīļojās un atspiedās pret sienu. Vai es vēl kādreiz spēšu izmantot labo roku? Jauneklis cerēja, ka sāpes norims, taču tās nepārgāja, tāpēc viņš sakoda zobus, izslējās un izgāja no istabas.

Gaitenī Elēna locīja dvieļus. Ieraudzījusi puisi, viņa pārstei­gumā iesaucās: Roran! Ko tu…

-   Nāc, viņš noņurdēja, paiedams sievietei garām.

Ar bažīgu izteiksmi sejā Baldors panācās pāris soļu uz priekšu.

-   Roran, tev nevajadzētu staigāt apkārt. Tu esi zaudējis pārāk daudz asiņu. Es palīdzēšu…

-   Nāc.

Kāpdams lejup pa liektajām kāpnēm un dodamies uz māj ārdurvīm, Rorans dzirdēja, ka uzrunātie nāk viņam nopakaļ. Pi izejas runādamies stāvēja Horsts un Albrihs. Viņi izbrīnīti pask tījās uz Roranu.

-   Nāciet.

Viņš nelikās ne zinis par jautājumu krusu, atvēra durvis u izgāja vakara puskrēslā. Mākoņu grēdas virs galvas krāsojās sar kani zeltainas.