Vecākais

Rorans zināja, ka kalēji bieži gatavo palīgierīces kāda noteikta darba paveikšanai, un šie īpašie rīki bija tas mantojums, ko tēvs nodod dēlam vai meistars māceklim. Viena no galvenajām kalēja turības un amata prasmes mērauklām bija tieši darbarīku skaits. Horstam atteikšanās no lielākās daļas instrumentu būtu… "Tas nebūtu neko daudz smagāk par izvēlēm, ko nāktos izdarīt arī citiem kārvahalliešiem," nodomāja Rorans. Varēja vienīgi nožē­lot, ka Horsta izvēle atņems daļu mantojuma gan Albriham, gan Baldoram.

Kad viņi nonāca līdz mājai, Rorans devās uz Baldora istabu un atlaidās gultā. Cauri sienām ilgi varēja dzirdēt Horsta un Elēnas sarunu. Jauneklis aizmiga, prātodams, ka līdzīgas sarunas risinās visā Kārvahallā, tā izšķirot viņa un pārējo cieminieku likteni.

ATBALSIS

Nākamajā rītā Rorans pamodies paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja, kā ducis vīru iziet no Kārvahallas un dodas uz Igualdas ūdenskrituma pusi. Jauneklis nožāvājās un lejup pa kāpnēm aizkliboja līdz virtuvei.

Pie galda sēdēja viens pats Horsts, virpinādams rokā miestiņa krūzi. Labs rīts, kalējs sveicināja.

Rorans norūca atbildes sveicienu, paņēmis no letes maizes klaipu, nolauza tam galiņu un apsēdās galda pretējā galā. Ēzdams viņš ievēroja Horsta piesārtušās acis un izspūrušo bārdu. Rorans uojauta, ka kalējs pavadījis nomodā visu nakti. Vai zini, kāpēc tas vīru pulciņš devās kalnos?

Esot jāizrunājas ar ģimenēm, Horsts strupi paskaidroja.

Jau kopš pašas rītausmas vīri cits pēc cita dodas uz Kori. Kalējs ar paskaļu blīkšķi nolika krūzi uz galda. Tu laikam pat nesaproti, ko esi izdarījis, aicinot mūs doties projām. Viss ciems vārās. Tu iedzini mūs stūrī, no kura ir tikai viena izeja tevis piedāvātā. Būs cilvēki, kuri tevi par to ienīdīs līdz mūža galam. Protams, ne viens vien tevi ienīda tik un tā, uzskatot, ka tieši tu esi vainojams notiekošajā.

Maize Rorana mutē viļājās kā zāģskaidas, un krūtīs iesmeldza aizvainojums. "Olu mājās pārstiepa Eragons, nevis es." Un ko domā pārējie?

Horsts iedzēra malku alus un saviebās. Pārējie tevi dievina. Nedomāju, ka piedzīvošu dienu, kad vecā Garova dēls saviļņos manu sirdi ar kaut kādām tur runām, bet vakar tu to paveici, puis, paveici gan. Viņš ar mezglaino roku apmeta loku sev virs galvas. Un ko darīt ar šo? Es uzcēlu māju Elēnai un saviem dēliem. Es būvēju to septiņus gadus! Vai redzi to siju virs durvīm? Es salauzu trīs kājas pirkstus, pūlēdamies to iedabūt vietā. Un zini? Es atteikšos no tā visa, jo mani uzrunāja tas, ko tu vakar teici.

Rorans klusēja; tieši to viņš bija vēlējies. Kārvahallu vajadzēju pamest, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu, un, ja reiz viņš biji pieņēmis šādu lēmumu, jauneklis neredzēja iemeslu mocīt sev ar vainas apziņu un nožēlu. Tas ir izlemts. Es pieņemšu sekai nežēlojoties, lai cik skarbas tās būtu, jo šī ir mūsu vienīgā iespēja paglābties no Impērijas nagiem.

-   Tomēr ir viens "bet", piebilda Horsts un, atbalstījies uz elkoņa, paliecās uz priekšu, melnajām acīm gailot zem uzacJ lokiem, tev jāpatur prātā, ka tad, ja īstenība izrādīsies draņķī­gāka par tevis uzburtajām gaisa pilīm, tev nāksies par to samak­sāt. Ja tu vispirms sniegsi tiem cerību, bet pēc tam to atņemsi, viņi tevi iznīcinās.

Roranu tas neuztrauca. "Ja mēs nokļūsim līdz Surdai, dum­pinieki sagaidīs mūs kā varoņus. Ja mums tas neizdosies, mūsu nāve nolīdzinās visus parādus." Sapratis, ka kalējs pateicis visu, ko vēlējās, jauneklis pavaicāja: Kur ir Elēna?

Horsts saviebās par tik strauju sarunas pavērsienu. Aiz mājas. Viņš piecēlās un saraustīja kamzoli pār platajiem ple­ciem. Man ir jāsakārto smēde un jāizlemj, kurus darbarīkus? ņemt līdzi ceļā. Pārējos es paslēpšu vai iznīcināšu. Impērijai no mana darba netiks nekas.

-   Es palīdzēšu. Rorans atgrūda krēslu no galda.

-   Nevajag, Horsts strupi sacīja. To es varu darīt tikai kopā ar Albrihu un Baldoru. Šī smēde glabā visu manu dzīvi un arī viņējo… Turklāt savainotās rokas dēļ tu nekāds lielais palīgs nebūtu tik un tā. Paliec tepat. Varbūt noderēsi Elēnai.

Kad kalējs aizgāja, Rorans atvēra aizmugures durvis un ierau­dzīja, ka Elēna runājas ar Ģertrūdi pie lielas malkas kaudzes, kurai Horsts neļāva noplakt visu cauru gadu. Dziedniece pienāca pie Rorana un pielika plaukstu jaunekļa pierei. Baidījos, vai tik tev pēc vakardienas satraukumiem nepiemetīsies drudzis. Tavā dzimtā visiem viss dzīst neticami ātri. Es nespēju noticēt savām acīm, kad Eragons sāka staigāt divas dienas pēc tam, kad bija nodīrājis kājas gluži jēlas. Brālēna piesaukšana lika Roranam saspringt, taču sieviete, šķiet, to pat nepamanīja. Vai palūkosi­mies, kā klājas tavam plecam?

Rorans nolieca galvu, lai Ģertrūde varētu atraisīt mezglu, kas turēja vietā vilnas lakatu, kurā karājās ievainotā roka. Kad mezgls bija vaļā, jauneklis iešinoto apakšdelmu uzmanīgi nolaida lejup, līdz roka iztaisnojās. Ģertrūde paslidināja pirkstus zem pārsēja, kas sedza ievainojumu, un noņēma to no brūces.

-   Kas mums te būs? viņa noteica.